Kā sniegs uz mēles kūst gada pēdējās dienas. Ik minūte nolauž pa gabaliņam mirkli pēc mirkļa un padara tos par pagātni.Dažus noglabā atmiņu krātuvēs, bet daudzus kā nenozīmīgus aizsviež aizmirstībā. Ko paturēt un ko aizmest, tā ir viela…Dažus noglabā atmiņu krātuvēs, bet daudzus kā nenozīmīgus aizsviež aizmirstībā. Ko paturēt un ko aizmest, tā ir viela pārdomām. Vai, sākot jaunu ceļu pretim gaismai, būsim kļuvuši gudrāki, labāki, saprotošāki, neatlaidīgāki un drosmīgāki? Šobrīd Ziemassvētku prieku mēdzam pielīdzināt spējai klāt svētku galdu un iegādāties dāvanas. Tas nozīmē, ka spēja priecāties ir atkarīga no pirktspējas. Taču patiesa un bezgalīga prieka dzimšanai nevar būt materiāli priekšnoteikumi. Tie ir mirkļi, kad varam smieties aiz laimes sajūtas un esam gatavi apskaut vai visu pasauli. Lai šādas sajūtas rastos, Ziemassvētku vakarā paslēpsim zem sniega kupenām visas rūpes un raizes!
Adventes vainagā deg četras sveces: pirmā – cerībai, otrā – pestīšanai, trešā – priekam, ceturtā – mīlestībai. Tās dod gaismu katram, kas grib mācīties jaunu izpratni par vērtībām. Lai kaut brīdi būtu laimīgs arī tagad, kad uzskrūvēti nodokļi nebijušos augstumos pacēluši ēnu ekonomiku. Kad vēl tukšāka kļūst gan valsts kase, gan pati valsts. Kad apmēram 50 000 iedzīvotāju devušies prom un ceļ ekonomiku citās valstīs. Tas nekas, ka jaunais un labais vēl nav dzimis ne mūsu valstī, ne mūsos. Ja darīsim to, kas mums rada prieku, viss var mainīties. “Neļauj ļaunumam sevi uzvarēt, bet uzvari ļaunu ar labu” – tāda ir devīze nākamajam Baznīcas gadam. Tas ir katra varā – nest gaismu, kā sveces to dara.
