Kopā ar ģimeni braucām meklēt šā gada pirmo Ziemassvētku brīnumu jau decembra vidū uz Vecgulbenes muižas parku – uz Latvijā pirmo Rūķu skolu!
Parks bija pārtapis mazā pasaku valstībā – visur rosījās smaidīgi Rūķi, skanēja Ziemassvētku…
Parks bija pārtapis mazā pasaku valstībā – visur rosījās smaidīgi Rūķi, skanēja Ziemassvētku dziesmas, bet pats parks laistījās daudzkrāsainās svētku gaismiņās. Katram no sešiem rūķiem bija savs namiņš, kur laipni tika uzņemts katrs viesis, liekot veikt dažādus interesantus uzdevumus. Kad tas bija paveikts, sekoja vislielākais no notikumiem – kāpšana pakalnā pie Ziemassvētku vecīša un viņa vecītes. Kā jau Ziemassvētku valstības saimnieks, viņš visu parkā notiekošo vēroja no savas mītnes kalna galā, lai satiekoties ar katru bērnu pārrunātu piedzīvoto un atzītu viņu par īstenu Rūķu palīgu. Neizpalika arī raitu dzejoļu skaitīšana un saldumu paciņas saņemšana no paša Ziemassvētku vecīša rokām! Un manam dēliņam acis mirdzēt mirdzēja par piedzīvoto!
Šis piedzīvojums bija kā maza pasaka, kādu mēs varētu uzburt ģimenēm arī savā skaistajā pilsētā Alūksnē. Bet – lielākas un mazākas pasakas mūsu dzīvē rada cilvēks. Gandrīz katrā pasākumā no pašvaldības pārstāvju puses nākas dzirdēt uzsveram, ka mūsu lielākā vērtība ir cilvēki. Jā, tas patiesi tā ir, bet – vai vienmēr to protam arī novērtēt? Neradot atbilstošu vidi savā novadā, mēs paši nereti ar liekām intrigām, skaudību un pašlabuma meklēšanu aizbaidām savas „lielākās vērtības” uz citiem novadiem. Tādēļ man gribētos novēlēt, lai kopā ar Ziemassvētku brīnumu atnāk apjausma par to, ka savas „lielākās vērtības” ir jāprot ne tikai saglabāt, bet arī novērtēt un ik pa laikam uzspodrināt, nevis uztvert kā mūžīgas un pašsaprotamas. Un tad mums nebūs ar nopūtu jāraugās citu pašvaldību virzienā, kur pilsēta skaistāk izrotāta pirms svētkiem, kur interesantāki pasākumi notiek, kur vairāk piesaistīts investīciju…
