Lai arī dzīve nav malienieti Birutu Koknesi lutinājusi, bet gan nemitīgi likusi pārdzīvot kādu pārbaudījumu, tomēr viņa ir dzīvespriecīga optimiste. Brīvajā laikā Biruta ar visu sirdi un dvēseli ļaujas saviem vaļaspriekiem – dzejas rakstīšanai un mīksto rotaļlietu šūšanai.
Biruta izpētījusi, ka Malienas pusē dzīvojuši viņas senči jau divsimt gadu tālā pagātnē. Pati viņa ir dzimusi Rīgā, kur pavadījusi pirmos dzīves gadus, mācījusies Alūksnē, tad Smiltenes tehnikumā, dzīvojusi un joprojām dzīvo Malienā. Visu mūžu viņas sapnis ir bijis kļūt par mediķi, bet izmācījās par to, ko izdomāja vecāki – zootehniķi.
“Tai meitenei ir iekšā!”
Jau skolas laikā Birutai ļoti labi padevās sacerējumu rakstīšana, jo viņas domu lidojums nebija apturams. Ja kāds pierakstīja tikai vienu lapu, tad Birutai bija pilna burtnīca. Mācoties Smiltenē, skolā viesojies rakstnieks Miervaldis Birze. Skolotāja ļoti vēlējās, lai Biruta studē žurnālistos, nevis mācās par zootehniķi, un parādīja viņas darbus M.Birzem. “Vēl tagad atminos M.Birzes dziļās, dzēlīgās acis un labestīgo smaidu, kas šķita nesavienojami. Viņš teica, ka „tai meitenei ir iekšā” – jāturpina rakstīt. Tomēr tas viss palika tikai vēlējums – izmācījos par zootehniķi, vairāk nerakstīju un sāku strādāt,” atminas B.Koknese. Apgūtā profesija nebija sirdij tuva, tāpēc tajā Biruta ilgi nestrādāja un kļuva par slaucēju govju fermā. “Divreiz mūžā esmu piedzīvojusi nodevību, kādu sievietei var sagādāt vīrietis. Divreiz dzīvē esmu iemīlējusies līdz ausīm un abas reizes esmu nodota… Man toreiz bija 19, kad tici visam, un paliku viena pati ar dēliņu uz rokām… Pēkšņi un smagi saslimu, neviens nezināja, ar ko. Šķita, ka pēdējās stundas ir skaitītas, bet tad atklājās, ka man ir vecu sievu slimība – ļoti lieli žultsakmeņi. Nokļuvu Alūksnes slimnīcā, ķirurģijā, izveseļojos. Manā dzīvē sākās jauns posms – kļuvu par sanitāri ķirurģijas nodaļā, kur nostrādāju astoņus gadus. Tad atvēra reanimācijas nodaļu un mani aicināja tur strādāt. Otrreiz iemīlējos un – atkal līdz ausīm… Es dzīvē vispār visu daru „līdz ausīm” – ar pilnu atdevi. Un atkal mani nodeva. Piedzima otrs dēls – Oskars,” stāsta Biruta. Pie sevis viņa daudzreiz ir domājusi, kā būtu bijis, ja būtu citādāk, bet vienmēr nonākusi pie secinājuma– abi dēli viņai ir kā Dieva dāvana. “Es būtu gatava vēl vairāk grūtību pārciest, lai tikai viņi man būtu. Saka, ka ar vienu spārnu nelidosi, bet – var, var arī to iemācīties!” viņa saka.
Dēli – Dieva dāvana
Biruta izslienas lepnumā, kad stāsta par saviem dēliem – Atvaru un Oskaru, jo ar tādiem dēliem katra māte varētu lepoties. Savā starpā viņi saprotas arī bez vārdiem – ar acu skatieniem vien. Atvars skolā bija izcilnieks, studējis datorzinātnes Rīgas Tehniskajā universitātē un tagad strādā par programmētāju – testētāju kādā Kanādas uzņēmumā Rīgā. Bet Oskars – praktiķis ar zelta rokām, kuru ļoti interesē tehnika, ir tuvāk mammai, jo strādā ceļu daļā Alūksnē. „Atvara dzīvesbiedre man pateicās par to, ka esmu radījusi tādu vīrieti, jo par tādiem tikai grāmatās rakstot. Sākumā apjuku, teicu, ka viņš pats tāds izauga, bet viņa teica: nē, vīrieti izaudzina sieviete, un, kā sieviete viņu audzinās, tāds viņš būs savā ģimenē. Man ar bērniem nekad nav bijušas mammas un dēlu attiecības – mēs esam draugi. Līdzko viņi sāka mācīties skolā, es uzsvēru; lai kas arī skolā notiek – labs vai slikts, man par to ir jāzina pirmajai, lai varu sniegt drauga plecu,” saka B.Koknese. Lielu iespaidu uz B.Koknesi atstājusi šīsvasaras tikšanās ar psiholoģi Daigu Sliņķi. Pēc tās viņa par daudz ko sapratusi, kādēļ notiek tā, kā notiek, un ko tobrīd izjūt citi cilvēki. „Par šīm tikšanās reizēm D.Sliņķei saku lielu paldies, lai gan agrāk šķita, ka nekad es nevarētu savus pārdzīvojumus uzticēt psihologam,” saka Biruta.
Dvēseles teikto uztic papīram
Pašlaik Biruta ir bez darba. Liktenis viņu nav lutinājis un palaikam nomocījis ar smagām slimībām. Pirms sešiem gadiem viņa pārcietusi smagu muguras operāciju. Joprojām ir lielas sāpes, bet staigāt viņa var, par ko ir ļoti pateicīga Dievam. Birutai ir trešā invaliditātes grupa, tomēr viņa ir optimiste un uzskata: ja fiziskās spējas viņai daļēji ir atņemtas, tad vietā ir iedots kas cits – garīgās vērtības. 2007.gadā pēc vairākiem mājās pavadītiem gadiem Malienā viņai radās iespēja strādāt subsidētajā darba vietā un – Biruta atkal pievērsās rakstīšanai. Agrāk viņai tam neatlika laika, jo bija jāgādā par bērniem, lauku saimniecību Malienā, jāstrādā algots darbs Alūksnē, uz kuru kājām tika mēroti daudzi kilometri. „Tas bija pavasaris, Malienas pamatskolā gatavojās izlaidumam un vajadzēja dzejoļus. Meklēju, bet nevarēju atrast. Toreiz Malienas pagasta padomes priekšsēdētāja bija Janīna Čugunova, kura teica, ka es arī varot uzrakstīt dzejoli, viņa to zinot! Iebildu, jo dzejoļus ir grūti rakstīt, bet viņa uzstāja. Manī radās spīts un pārliecība, ka izdarīšu. Un izdarīju,” atminas B.Koknese.
Tagad viņas pūrā ir daudz dzejoļu, bet vislabāk padodoties veltījuma dzeja konkrētiem cilvēkiem. Raksta arī par dabu un mīlestību. Visvairāk veltījumu tapis Malienas pagasta cilvēkiem vārda, dzimšanas dienās un Birutas vecākajai māsai. Birutai pašai patīk Rūdolfa Blaumaņa, Jāņa Poruka, Imanta Ziedoņa, Raiņa, Ārijas Elksnes daiļrade. “Es rakstu, kā māku: ir tādi, kuri sadzird mani. Visiem nekad mīļš nebūsi, jo vienmēr katram patīk kas savs. Ja, klausoties manu dzeju, cilvēkiem ir grūti savaldīt aizkustinājuma asaras, tad man vairāk neko nevajag…” viņa saka. Biruta ir pārliecināta – cilvēkam dvēsele runā, tostarp ikdienišķās situācijās. Bet, kad raksta dzeju, dvēsele vairs nespēj runāt klusi – tā runā skaļi. „Tas ir viens mirklis, kad nedrīkst noslinkot, bet ir jāpieraksta vārdu gūzma, jo – otrreiz tie vairs neatnāk. Kad man vēderā un sirdī sāk kņudēt, ceļos augšā arī nakts melnumā un pierakstu – visu dzejoli uzreiz. Ko es gūstu no rakstīšanas? Man vienkārši vieglāk paliek.”
Pašai savs antidepresants
Bet, kad gribas gūt sirdsmieru un aizmirsties, Biruta nododas otram savam vaļaspriekam – mīksto rotaļlietu darināšanai. Intervijas dienā uz redakcijas galda stalti cits citam blakus stāj pelēki zaķi un raibi suņi jeb pūkaiņi, kā Biruta tos mīļi sauc. Katram no viņiem ir savs vārdiņš. Rotaļlietas ir perfekti sašūtas, košām lentēm un mirdzošām pogu acīm, turklāt tajās nav neviena šujmašīnas adatas dūriena. Tā ir Birutas aizraušanās kopš šīs vasaras, kad ārā bija ļoti karsts un viņa meklēja veidus, kā sevi nodarbināt. Biruta ir sašuvusi deviņus cimdu zaķus, ko šoruden dāvāja Malienas pamatskolas pirmklasniekiem, bet audzinātājai – lielu gudrības pūci. Arī daudzi draugi un paziņas ir saņēmuši dāvanā Birutas brīnišķīgās rotaļlietas. Kā tās top? Biruta ir ļoti saimnieciska sieviete: suņuku kažokiem izmantoti kādreizējie automašīnu sēdekļu pārvalki, bet zaķiem – pāršūts kažoks: viss izmazgāts un sasukāts. Dzīvnieku punčos tiekot pildīta sintētiskā vate, kas gūta no spilveniem.
„Rotaļlietas ir mans antidepresants – kad gribas no visa norobežoties, to šūšana lieliski palīdz. Tad man nevajag ne ēst, ne dzert – tikai radio fonā un visu aizmirstu. Dzeja man nepalīdz tik ļoti atbrīvoties no kādas problēmas kā rotaļlietu gatavošana. Cilvēki ir rosinājuši mani pārdot savas rotaļlietas, bet es neprotu tirgoties,” smaida Biruta.
