Laukā beidzot ir atnākusi īsta ziema. Visvairāk acis mirdz bērniem. Pieaugušie parasti savelk ciešāk virsjakas apkakli, ievelk pierē grumbu un dodas ceļā, ņurdot neapmierinātībā, ka atkal jau snieg, bet – arī pieaugušajiem biežāk vajadzētu tomēr ļauties emocijām un izbaudīt ziemas burvību! Vai ziema ir kā dabas stihija, kas mūs ik gadu pārsteidz?
Reizēm tā arī patiesi šķiet. It īpaši, kad uzsnieg pirmais sniegs un mums atkal jāmācās staigāt pa slidenām ietvēm un braukt pa slideniem un piesnigušiem ceļiem. Un kur nu vēl mūžīgie pārmetumi ceļu uzturēšanas dienestiem, kas tūlīt un uz pusdienlaiku nenotīra visus ceļus uzreiz! Esmu starp tiem, kas uzskata – tā ir daba un cilvēkam ar to jārēķinās. Protams, līdz zināmai robežai, lai neiestātos nolaidība un savu neizdarību norakstīšana uz baltā sniega rēķina, kurš tikai snieg un snieg. Gan pagājušajā gadā, gan šogad no cilvēkiem nereti nākas dzirdēt replikas par “simtlatnieku” stipendijas saņēmējiem, kuriem ziemā ir īpaši daudz darba, tīrot sniegotos ceļus. Daudzi ir nesaprašanā, kāpēc cilvēkiem ar lāpstām liek darīt to, ko 21.gadsimtā ātrāk var izdarīt ar tehniku. Tā patiesi ir viela pārdomām par to, vai šos cilvēkus nodarbināt tikai nodarbināšanas pēc…
Snieg balts sniegs, kādam dalot debesis pa smalkai sniegpārsliņai – lai visiem tiek! Tāpēc vismaz brīvdienās piestāsim arī mēs ikdienas steigā, izstiepsim roku un gaidīsim, līdz uz cimda uzkritīs šis mazais, unikālais ledus kristāliņš! Un padomāsim, cik gaistošas ir daudzas lietas mums apkārt – ja īstajā brīdī nepiestāsim, tad vairs nekad to neizbaudīsim…
