Daudzi alūksnieši, tostarp arī es, svētdienās sekoja līdzi, kā veicas dziedošajām Latvijas ģimenēm, kas uzdrošinājušās piedalīties televīzijas šovā un parādīt savu saliedētību, talantu un dalīt mums visiem dzīvesprieku. Ir lepnums, ka starp šīm drosmīgajām ģimenēm jau otro gadu ir arī alūksnieši – pērn skanīgā Eglīšu ģimene, bet šogad – sparīgā Krūmiņu ģimene. Tik daudzas svētdienas Alūksnes vārds izskanēja visā Latvijā, attaisnojot Krūmiņu ģimenes mērķi parādīt, ka Alūksne nav Latvijas nomale, bet pilsēta, kur dzīvo talantīgi cilvēki.
Var diskutēt par šā šova veidošanas principiem, tomēr jāatceras – tas ir šovs, tādēļ arī daudz kas bija kādam nepieņemams, citam neiedomājams. Personīgi man nepatika, ka pēdējos divos raidījumos bija atklātie balsojumi, jo uzskatu, ka tas neveicina objektivitāti. Ja balso aizklāti, tad no sirds to dara tie, kas patiesi vēlas ģimeni šādi atbalstīt. Ja balso atklāti, tad, manuprāt, tā ir naudas “slaukšana” un uzkurināšana: nemitīgā ciparu rādīšana, salīdzināšana un šova vadītāja Laura Reinika mudinājumi, ka tieši tagad ģimenei vajag vislielāko atbalstu, bija pat kaitinoši. Uz mirkli pat pirmajā vietā vairs nebija pati ģimene, bet tas, cik naudas ar balsojumu tā atnesīs.
Bet – Krūmiņu ģimenes izpildītā dziesma “Dzimtā valoda” fināla raidījumā kā viesiem bija brīnišķīga un aizkustinoša, jo pat skatītāji zālē piecēlās kājās… Savukārt komponists Mārtiņš Brauns, kurš, manuprāt, bija starp korektākajiem un godīgākajiem žūrija slocekļiem, vienu no trim savām simpātiju balvām pasniedza arī Krūmiņu ģimenei par izdomu, skanīgumu, enerģiju, dažādību, prasmi režisēt katru priekšnesumu. Par to ir dubults prieks!
