Priekšvēlēšanu kņada pagājībā. Valdību veido tie cilvēki, ko tauta vēlējusies. Ir cerības uz jaunu, nepieciešami skarbu, ekonomisko politiku. Tikai šī, tik vajadzīgā, “jaunā politika”, nav dzirdama. Turpinās konsolidācija, nodokļu maiņa un aizņemtās naudas pārdalīšana.
Atbildi prasa jautājums, kāpēc ļoti daudzu cilvēku domāšana no tik ērtās„ tas man pienākas, jāprasa tikai, ko Latvijā vairs nevar atļauties, kāpēc domāšana pārslēgsies uz “ja neko nedarīšu, mana eksistence kļūs sarežģīta vai pat apdraudēta”. Un nav izšķiroši vai pagātnē vainīgs alkatīgais naudas devējs, vai tās ņēmējs, vai valsts izzadzējs, vai premjerministrs, kurš pieņēmis muļķīgus lēmumus, vai bezatbildīgā partiju sistēma ar pusotrgadīgām valdībām, kas faktiski nevada valsti, bet imitē vadību, ķīvējoties ap budžetu. No katastrofālā stāvokļa jāizkļūst, un tas nav vairs brīvas izvēles jautājums.
Valsts kritisko stāvokli raksturot atziņa – valsts uzņemto sociālo garantiju līmenis pie tik zemas ražošanas efektivitātes ir kļuvis neiespējams. Taču apšaubāms būtu pieņēmums, ka turpinot radikāli pazemināt šo līmeni, kā to iesaka SVF, varētu iziet no krīzes, jo jau uzkrātie parādi no tā nemazinās. Tie jānopelna, un ne tikai ārvalstīs strādājot, bet arī šeit. Vajadzētu ļoti piesardzīgi izturēties pret šādai politikai veltītiem slavinājumiem. Slavinātājiem nav svarīgi cik lielā skaitā un uz kurieni aizbrauc latvieši.
Jārod jauni ekonomiskie motīvi, kas cilvēku domāšanu noskaņotu ražošanas virzienā, lai reiz zaudētu pamatu bezjēdzīgā pļāpāšana, ka vainīga latviešu mentalitāte un deportācijas, kas iznīcinājušas intelektu.
Valsts izdevumu samazināšana, kaut ļoti vajadzīga, nav dzinulis ražošanas atlabšanai pēc krīzes, jo nesatur motivāciju iekšējā tirgus aktivizēšanai, vietējā preču ražotāja stāvokļa uzlabošanai. Par pēdējo pārāk reti domā vai nedomā nemaz. Veikalu plaukti pilni ar importa precēm, kas, pateicoties pārvērtētajam latam, ir nepieklājīgi lētas- no pašu māju ražotāja viedokļa. Laukos, bez darba dzīvojošie joprojām mierīgi noskatās uz pamesto zemi un nedomā, ka vajadzētu pavasaros kādā pleķītī ko iestādīt, lai ziemā būtu vieglāk izdzīvot, jo arī par simt latiem pamanās galus savilkt kopā, pērkot lēto importu.
Latvijas tirgus nelīdzsvarots. Ārējās tirdzniecības bilances deficīts pēdējos divus gadus atrodas apm. viena miljarda līmenī, bet tā preču daļa, ko varētu droši saražot tepat Latvijā, piem. pārtikas grupā vien, sastāda ap pus miljardu. Tas nozīmē, ka krīzes cēloņi nav novērsti, lai arī ko, kā orākuls, runātu Valsts Bankas Prezidents, kurš atbildīgs par lata kursu un lielā mērā arī par Latvijā radušos situāciju pēc neatkarības atgūšanas, jo realizētā monetārā politika ir bijusi vietējai preču ražošanai un valsts attīstībai naidīga. Liels valūtas daudzums, ko vajadzētu investēt ražošanā, aiziet patēriņa segšanai ar importa palīdzību, ko vairs nedrīkstam. Šajā virzienā, manuprāt, jāskatās , meklējot izeju.
Jau tā mazais rūpniecisko preču ražošanas sektors turpina dilt bankrotu dēļ. Daļa mazo un vidējo uzņēmēju, kam neliels ražošanas kapitāls, turpina strādāt izdzīvošanas režīmā, pa daļai slēpjoties ēnu ekonomikā un “optimizē nodokļus”, lai noturētos tirgū. Kareivīgie centieni viņus “izdzīt no pagrīdes”, par ko bieži tiek klaigāts, daudzos gadījumos beigtos ar bankrotu, kas būtu vēl sliktāks stāvoklis valsts ekonomikai kopumā, jo vēl vairāk mazinātos ražošanas apjoms un nodarbinātība, kaut reizēm arī slēptā.
Īsts atveseļošanās impulss varētu būt iespaidīgas ārvalstu investīcijas, kas ir nereāli (cik gadus jau uz to liktas cerības), vai lata kursa pārskatīšana, kas sadārdzinātu importa preces veikalā un daudziem rastos iemesls domai, vai es arī nevaru kaut ko ražot pārdošanai, kaut vietējā tirgū, lai konkurētu, piemēram, ar poļu konservu bundžu, kartupeli, lietuviešu biezpienu vai itāļu slotas kātu. Izklausās primitīvi, bet šādu preču pirkšanai aiziet ap pus miljards valūtas, tātad arī darba vietas.
Daļa sabiedrības savu atbalstu “Vienotībai” vēlēšanās dibināja cerībā, ka lielos kampējus saliks cietumos. Citi cer uz godīgu politiķu valodu. Ekonomiku saprotošie – uz izpratnes rašanos par to, ka valdībai valsts saimnieciskā dzīve ar ekonomiskām metodēm ir mērķtiecīgi jāvada, ka valdība nav tikai budžeta naudas dalītājs, kā tas bijis līdz šim.
Kas tad mainīsies? Pats no sevis nemainīsies nekas. Vajadzīgi ļoti iespaidīgi ekonomiski motīvi, ne tikai, piemēram, iespēja uzņēmumu nodibināt par vienu latu, vai nosiltināt mājas sienas ar Eiropas naudu.
Stabilāku ekonomiskās attīstības pamatu radīšana, pēc gadu desmitiem notikušās valsts vadības imitācijas un piekoptās maldinošās retorikas par cēloņsakarībām šajā jomā, nepavisam nebūs Dombrovska kungam pastaiga rožu dārzā, bet ložņāšana pa ērkšķiem, kas prasīs visu spēku, ja viņš uzdrošināsies. Lielā mērā sabiedrību tam sagatavot varētu, ja publiski un objektīvi izanalizētu mūsu līdzšinējo nelaimju cēloņus: centienus iespējami ātri dzīvot kā Eiropā, ignorējot ražošanas spēku attīstības līmeni; pašradīto mītu par lata kursu kā nacionālo lepnumu un Latvijas attīstības garantu (kur tad ir tā attīstība?); aizspriedumus pret valsts kapitāla formu, kā “ļaunumu no dzimšanas” u.c. Tas gan iespējams vienīgi tad, ja valdība sāks patiesi realizēt valsts vadīšanas funkcijas, nevis paliks viens no pasažieriem un īslaicīgi tēlos komandieri uz plosta, kas patvaļīgi traucas pa straumi uz leju – kaut kur…
Eiropas atkopšanās no krīzes prasa ātru rīcību Latvijā, lai situāciju mainītu pirms no jauna parādījušās plašas darbaspēka emigrācijas iespējas uz attīstītajām valstīm.
