Sen vairs nevienu nepārsteidz latviešu meitu un dēlu attiecības, kopdzīve un pat laulības ar cittautiešiem. Ja kādreiz šādi pāri man likās amizanti un izraisīja sajūsmu, tad šobrīd šī masveidīgā tendence dara mani bažīgu par latviešu tautas nākotni. Jau tagad tiek izteiktas prognozes, ka pēc 100 gadiem būs vien 300 000 latviešu, bet vēl tālākā nākotnē nācija izmirs vispār. Kas tad pamudina mūsu daiļavas un vīrus vīt kopīgu ligzdu ar cittautiešiem?
Tā kādai savai paziņai neviļus pajautāju, kas viņai, dzīvojot Anglijā, kur, starp citu, apmeties paprāvs pulks latviešu bāleliņu, lika izvēlēties attiecības ar cittautieti. Vai tiešām “acis nemetās” labāk uz savējiem? Var jau domāt, ka mīlestība nešķiro – balts vai melns, savējais vai svešais, – tā vienkārši atnāk. Tomēr man gribējās uzdod šo jautājumu un dzirdēt godīgu atbildi. Izrādās, viss slēpjas attieksmē. Neesot bijis tā, ka noteikti meklēts ārzemnieks, bet gribējies ko citādāku. Redz, apnikuši pašu bāleliņi, kas esot tālu no ideāla vīrieša. Šim Anglijā strādājošam pakistānietim esot pavisam cita uztvere par dzīvi, sievietēm, attiecībām kā tādām. Saprotams – labāka.
Klusībā pie sevis nodomāju – ka tik nesanāk kā tautas sakāmvārdā: no vilka bēga – uz lāci krita. Ne mazums dzirdēts nostāstu par ārzemju vīriešiem un viņu izdarībām. Tomēr viņiem attiecību pamatā noteikti neesot nauda un arī fiktīvās laulības nenākot ne prātā. Tā esot mīlestība, saņemtās rūpes, gādība, ģimenes vērtības. Iespējams, ja dzīve tiktu veidota viņa valstībā, viss būtu daudz citādāk, bet, esot Anglijā, viņi dzīves spēli spēlē pēc abu noteikumiem. Negribu nevienu nosodīt, dzīvot stereotipu varā, tikai gribu, lai latvieši Latvijā dzīvotu!
