Šāds jautājums nesen uzdevām ielu aptaujā, uzrunājot nejauši sastaptus cilvēkus. Domas dalījās. Vieni atbildēja apstiprinoši, uzsverot, ka patriotisms ir sava veida pienākums, ko uzliek piedzimšana konkrētā valstī. Savukārt citi pauda uzskatu, ka nav iespējams mīlēt zemi, kas nicina savus iedzīvotājus, piespiežot viņus izdzīvošanas vārdā to pamest.
Ja šo pašu jautājumu uzdotu man, tad diez vai es varētu atbildēt ar pārliecinošu „jā” vai „nē”. Manuprāt, lai kļūtu par patriotu, nepietiek tikai ar to, ka esi šeit piedzimis. Patriotisma jūtas veidojas kompleksi: cauri vidi, kurā dzīvo, tradīcijām, kuras pārņem, cilvēkiem, kas dzīvo tev līdzās, attieksmi, ko no valsts puses saņem ikdienā, un tamlīdzīgi. No vienas puses tik lielu piederības un tuvības sajūtu, kādu izjūtu, atrodoties Latvijā, neesmu piedzīvojusi nekur citur, taču no otras – neuzskatu, ka Latvija šobrīd ir labākā zeme, kur man šobrīd gribētos dzīvot.
Šādos brīžos mani pārņem sirdsapziņas pārmetumi, atceroties, ko pārdzīvojušas iepriekšējās paaudzes, lai mēs varētu dzīvot neatkarīgā valstī. Tajā pašā laikā nevar aizmirst, ka tā Latvija, kā vārdā viss tika darīts, diez vai bija tāda, kāda tā ir šobrīd. Šī iemesla dēļ man Latvijai tās dzimšanas dienā gribētos vēlēt, lai cilvēki, no kuriem atkarīga tās nākotne, vairāk piedomātu pie tā, lai labi būtu ne tikai viņiem, bet ikvienam šeit dzīvojošajam. Varbūt tad uz jautājumu „vai esi Latvijas patriots?” vairs nebūs jāšaubās par atbildi, kā arī to, cik daudz esi gatavs darīt savas valsts labā.
