“Esmu 50 gadus jaunāka par Latviju, bet dzimšanas dienu svinam kopā. Piedzimu bez 15 minūtēm pusnaktī, tāpēc vecākiem jautāja, vai nevajadzētu rakstīt jau 19.novembri. Lai gan abi vecāki bija pedagogi, mamma atbildējusi – kad piedzima, tad arī rakstiet. Es par to esmu ļoti priecīga un pateicīga,” saka alūksniete Lienīte Zvejniece.
Novembris viņas ģimenē ir zīmīgs laiks. Brālis Jānis ir dzimis 8.novembrī, kas padomju varas gados nereti bija brīva diena, jo 7.novembrī svinēja Oktobra revolūcijas gadadienu. Tad vecvecāki Lienītei teica: “Gan pienāks brīdis, kad arī tava dzimšanas diena būs reizē ar valsts svētkiem. Tu, meit, esi lielā dienā dzimusi – kopā ar Latviju.” Toreiz Lienīte šos vārdus nesaprata, bet tie ir piepildījušies.
– Vai izjūtat, ka dzimšanas diena ir īpaša?
– Jā, izjūtu. Man 18.novembris nešķiet parasta dzimšanas diena. Kopš Latvija ir brīva un neatkarīga, pie mājas tiek uzvilkts karogs, kā arī aizdegtas sarkanas un baltas sveces. Man ļoti patīk šī diena, kad pilsēta un valsts ir svētku rotā. Šķiet, ka mazliet tas ir par godu arī man. Esmu rudens bērns, kam ļoti patīk mārtiņrozes. Parasti saka, ka rudenī dzimst stipri bērni, kas spēj izturēt dzīves grūtības.
– Jums izvēlēts neparasts vārds – ne Liene vai Liena, bet Lienīte. Turklāt uzvārds šķiet izteikti latvisks.
– Vārdu man izvēlējās vecmāmiņa. Tādu viņa gribējusi, jo pazinusi ļoti jauku sievieti Lienīti. Man vienmēr un visur pārjautā vārdu, lai gan esmu secinājusi, ka portālā “www.draugiem.lv” var atrast gandrīz 1300 Lienītes. Tiesa, kalendārā tāda vārda nav. Esmu atradusi arī Lienīti Zvejnieci, taču mums nekādas radniecības nav.
Mūsu ģimenē tiek likti stipri latviešu vārdi. Tādi ir arī maniem bērniem – Baiba, Andris un Edgars. Vārds nozīmē ļoti daudz, diemžēl mēs sākam zaudēt izpratni par to nozīmi, kā arī par latviskās kultūras vērtību. Varbūt tieši tāpēc mums neveicas. Latvija 20 neatkarības gados varēja sasniegt augšupeju, bet ir izvēlēti nepareizi attīstības ceļi. Mēs gribam tikai ņemt un ņemt, nejūtam atbildību par savu rīcību. Nav nekādu robežu starp drīkst un nedrīkst, starp labs un slikts. Var saprast, ja paaudze pēc kara atceras, ka nebija maizes. Taču arī tagad pēc tik daudziem neatkarības gadiem mums ir jāziedo “Pārtikas bankai”. Diemžēl ir daļa cilvēku, kuri tikai gaida un prasa – dodiet. Taču svarīgi ir tas, ko katrs pats ir darījis. Tas ir briesmīgi, ka mums ir ģimenes, kurās nevar pabarot bērnus.
– Vai tāpēc izvēlējāties studēt pedagoģiju, ka vecāki bija skolotāji?
– Tas ir aicinājums jeb talants, kas vai nu ir, vai nav. Darbu ar bērniem, mīlestību pret viņiem nevar iemācīties nevienā augstskolā. Atšķirībā no vecākiem izvēlējos pirmsskolas izglītību. Tolaik vēl bija maz šādu speciālistu ar augstāko izglītību. Man ļoti patīk tieši pirmsskolas vecuma bērni, viņi ir vispatiesākie un atklātākie. Ko ieliek šajā vecumā bērnos, tas ir viņu pamats un vērtība. Nu jau 12 gadus strādāju “Cālī”.
– Šie bērni ir īpaši, tāpēc prasa arī īpašu pieeju un rūpes.
– Viņi ir mīļi. Bērni ar savu atvērto sirdi ļoti jūt pieaugušos – pieņem vai nepieņem viņus. Man darbs ar bērniem dod pozitīvas emocijas un enerģiju. Ne velti saka, ka šajā darbā nenoveco. Lai gan gadi iet, smejamies, ka mēs vēl varam uzlikt maskas un būt gan zaķis, gan lapsa. Tas palīdz saglabāt dzīvesprieku, jo pasākumi tiek rīkoti ar izdomu un jautrību. Neesam tik ieturētas kā skolotāji.
– Vai priecājaties par saviem bērniem?
– Bērnībā es sapņoju mācīties mūzikas skolā, bet no laukiem nevarēja izbraukāt. Toties meita ir beigusi divas mūzikas klases – klavieru un saksofona. Viņa vēl joprojām sestdienās brauc šurp no Rīgas, ja ir jāspēlē kopā ar orķestri. Ir arī dejojusi tautiskās dejas un tēlojusi alūksniešu uzņemtā filmā “Pilnmēness naktis”. Pagājušajā gadā veiksmīgi beidza ģimnāziju un tika budžeta grupā, lai studētu medicīnu. Ceru, ka viņai pietiks spēka, jo slodze ir liela. Puiši vēl mācās ģimnāzijā, nodarbojas ar sportu. Ja plāno laiku, tad ļoti daudz var izdarīt. Pašlaik varu par viņiem visiem priecāties, bet tikai no pašiem būs atkarīgs, kādu tie veidos savu dzīvi. Puiši ir arī strādīgi. Kad nāk no skolas, sanes opim malku un ūdeni, izstaigā uz veikaliem un sapērk visu. Abi brauc uz laukiem, kur kopš mazotnes iepazinuši visus lauku darbus. Neko nevar piespiest darīt, bet viņi ir strādājuši kopā ar pieaugušajiem. Visos ir patstāvība, tāpēc nav bijis kaut kur aiz rokas jāved.
– Kādi vaļasprieki ir pūrā?
– Palaikam es dziedu kādā kolektīvā. Pirms laika biju korī “Dzelme”, bet pagājušajā gadā mani paaicināja Jaunlaicenes sieviešu vokālajā ansamblī. Daudz lasu. Man patīk dzeja. Arī adu. Uz Ziemassvētkiem man citu dāvanu nevajadzēs pirkt. Ja ir iespēja, dodos ceļojumos. Tagad ir sarežģītāk ar finansēm, tāpēc nevar aizbraukt tālu, bet pa Latviju vienmēr var pabraukāt, lai redzētu un uzzinātu vairāk par mūsu zemīti. Tā ir mana aizraušanās. Pirms pieciem gadiem sāku vākt dažādu augu tējas. Vasarā Liepnā tīrā vidē salasu tik daudz, ka visu ziemu tās dzeru. Man ir izveidojusies eņģeļu kolekcija. Neatceros, kas uzdāvināja pirmo eņģeli, bet pati neesmu pirkusi nevienu. Kolekciju ir veidojuši draugu, radu, kolēģu un bērnu dāvinājumi. Nu jau ir vairāk nekā 50 eņģeļu, neskaitot grāmatas, atklātnes un glezniņas. Turklāt nav divu vienādu. Drīz tiem vajadzēs meklēt lielāku vietu.
– Vai pirmajam dāvinātājam bija kāda doma, kāpēc tika dāvināts eņģelis?
– Droši vien, jo tas pie manis atnāca brīdī, kad ļoti bija vajadzīgs sargeņģelis, lai sargātu un mierinātu. Ticu, ka katram uz pleca ir sargeņģelis. Ja dzīvo saskaņā ar sevi un nedara otram to, ko negribētu pats piedzīvot, tad dzīve nav nemaz tik grūta. Katrā situācijā ir jāatrod kaut kas pozitīvs. Man ir bijušas veselības problēmas, kuras pārvarēt varēja palīdzēt tikai augstāki spēki. Acīmredzot varu pateikties visām lūgšanām un savam sargeņģelim, ka esmu kopā ar saviem mīļajiem. Tas bija smags pārbaudījums, bet visam ir tikts pāri ar ticību un dziesmu. Kad bija grūti, gāju uz kori. Reizēm dziedu kopā ar draudzenēm, arī pajokojam un pasmejamies. Mans tētis ir humora cilvēks, un arī mani bērni ir tādi. Tas palīdz dzīvē. Tagad nevienam nav viegli, bet vienmēr ir kaut kas labs, par ko priecāties un pasmieties.
– Ticat, ka katra cilvēka un valsts liktenis ir zvaigznēs ierakstīts?
– Jā, ir ierakstīts, bet arī paši varam to ietekmēt. Pēc horoskopa esmu Skorpions. Dažs saka, ka tā ir vissliktākā zodiaka zīme. Tomēr viena doma man patīk. Ja dzīvē ļoti smagi brīži, kuros citas zīmes varētu salūzt un neizturēt, Skorpions atdzimst kā Fēnikss no pelniem un sāk visu no jauna. Man katrs pārbaudījums dod dzīves pieredzi un citādu skatījumu. Gribētos ticēt, ka pēc kāda laika mūsu valstī daudz kas mainīsies uz labo pusi. Būtu ļoti skumji, ja arī maniem bērniem vajadzētu aizbraukt no Latvijas. Es stipri pieķeros prognozēm, ka ar 2012.gadu valstī sāksies attīstība. Nepiederu pesimistiem, kuri saka – tur nekas nebūs. Ne velti mums ir dota šī valsts. Mēs neesam dzimuši ne Amerikā, ne Japānā, bet tieši šeit – Latvijā. Kur vēl ir tāda daba, par ko varam teikt paldies Dievam? Mums nav ne lielu dabas katastrofu, ne karu, tāpēc varam būt laimīgi.
