Bērni … Tie esam mēs paši, bet citādi. Daudz ko no sevis varam viņos saskatīt – acu skatienā, smaidā, spontānā rīcībā vai skeptiskā attieksmē. Mūsu sētā sēkla aug kopā ar viņiem. Ko esam sējuši, tas izaugs. Taču nekā nebūs, ja nav sēts….
Tāpēc turpinājums – ieiešana nākotnē – ir svarīga ne tikai katram cilvēkam, ģimenei, bet arī tautai. Ceru, ka par to liks domāt ANO Starptautiskās migrācijas organizācijas Latvijas biroja vadītāja Ilmāra Meža atzinums. Viņš spriež, ka mūsu mazbērni būs tikai 10 procenti no Latvijas iedzīvotāju skaita, rēķinot pēc pašreizējiem demogrāfiskajiem datiem. Lai mūsu zemi nepārņemtu iebraucēji, vienīgā iespēja ir radīt bērnus. Diemžēl šobrīd valstsvīru un arī ģimeņu uzmanības centrā ir finansiālā stāvokļa uzlabošana. Tā vietā, lai vairāk atbalstītu jaunās ģimenes, pabalstus tām tikai samazina. Bet tikmēr katru gadu izmirst pa kādai pilsētai – par tik lielu iedzīvotāju skaitu mirstība pārsniedz dzimstību. Turpretim igauņiem izdevies panākt, ka viņu valstī ik gadu nāk klāt vismaz maza pagasta iedzīvotāju skaits.
Ja mūsu vecāki un vecvecāki būtu gaidījuši labākus laikus, kad varēs atļauties radīt bērnus, tad daudzi no mums nebūtu dzimuši. Esmu pēckara bērns, kad trūka cukura, piena un gaļas produktu, arī apģērba un apavu. Iespējams, tāpēc bija jāizslimo gan šarlaks, gan garais klepus un masalas. Tomēr nekad neesmu sūdzējusies par grūtu bērnību vai trūkumu.
