Alūksnietis Vilnis Blūms ir savas pilsētas un valsts patriots. V.Blūms atzīst, ka tieši tagad, kad Latvijai ir grūts laiks, viņam tā ir vēl mīļāka. Valsts dzimšanas dienu viņš svin sirdī, nevis rīkojot vai piedaloties ballē. Tiesa, šoreiz svētki V.Blūmam būs neparasti. Viņš saņems īpašu balvu – “Sudraba zīli” un Atzinības rakstu par nesavtīgu ieguldījumu un nozīmīgiem sasniegumiem novada popularizēšanā.
„Protams, ir patīkami, ka manu veikumu novērtē. Mans mērķis ir saglabāt vēstures liecības nākamajām paaudzēm, tāpēc veidoju dokumentālas videofilmas. Lai tās jauniešiem liku iemīlēt Latviju, nevis izteikties par to nievājoši. Latvija nav vainīga pie tā, kāda tā ir šobrīd. Paši esam vainīgi,” atzīst V.Blūms.
– Cik filmu jau ir uzņemtas, un par ko tās stāsta?
– Ir uzņemtas desmit filmas „Vēstures liecinieks”. Tajās dažādi cilvēki stāsta par dzīvi pirmās brīvvalsts gados, par izsūtīšanu uz Sibīriju, par leģionā pārdzīvoto un ar sabiedrisko iekārtu maiņu saistītiem notikumiem. Tagad vairāki šo filmu varoņi ir viņā saulē, bet viņu atmiņas filmu kopijās glabājas muzejā. Jaunieši ar interesi skatās un ieklausās, jo tas ir pavisam citādāk nekā lasīt vēstures grāmatu. Ja kaut vienam vai diviem filmas palīdzēs izprast vēstures notikumus, viņi vairāk cienīs sevi un savu valsti. Kaut tāpēc ir jāsaglabā vēstures liecības. Mani satrauc, ka daudziem trūkst intereses par vēsturi, arī romantikas. Bet bez pagātnes nav nākotnes. Gribētu panākt, lai jaunatne kaut par gramu vairāk cienītu savu zemi.
Ir jau safilmēts materiāls par Lūciju Sāgamežu Nāgeli – viņas stāstītais un fotogrāfijas, atliek vien visu sakopot filmā. Viņa bijusi jauniešu pretošanās kustības dalībniece 1945.gadā īsi pēc kara, tāpēc tika izsūtīta. No viņas uzzināju, kurš toreiz uzvilka Latvijas karogu skatu tornī Tempļakalnā. Diemžēl šā cilvēka vairs nav starp mums. Tāpēc es steidzos, lai varētu vairāk paspēt izdarīt, kamēr tas vēl ir iespējams. Tagad saprotu, ka vajadzēja šo darbu sākt agrāk.
– Nesen tika izdots DVD disks ar filmu par Pils ielu sērijā “Alūksnes ielu stāsti”. Acīmredzot tai sekos filmas par citām ielām.
– Jā, ar ierosmi veidot šādas filmas pie manis vērsās muzeja, Bērnu un jauniešu centra darbinieki. Arī man pašam jau sen bija līdzīga doma, tāpēc labprāt filmēju mūsu pilsētas ielu vēsturi. Tas tiek darīts līdzīgi kā televīzijas raidījumā “Ielas garumā”. Klausoties vecāko alūksniešu stāstītajā, kāda bijusi Pils iela agrāk, arī pats uzzināju vairāk par to. Filmēt dodamies kopā ar muzeja darbinieci Maiju Semjonovu, kura komentē. Izvēlēsimies tās ielas, kurās ir vairāk ievērojamu celtņu vai tajās dzīvojuši sabiedrībā pazīstami cilvēki. Tagad gatavojamies filmēt Miera ielas vecākās mājas iedzīvotājas stāstīto, tāpēc iespējams, ka par to būs nākamā filma. Pagājušajā vasarā ar mūsu pašu aktieriem – jauniešiem – tika uzņemta arī mākslas filma “Pilnmēness naktis” pēc dzejnieces Vēsmas Kokles Līviņas stāsta motīviem. Taču atzīšos, ka man labāk patīk filmēt materiālus par vēsturi, savijot tos ar aculiecinieku stāstīto.
– Kad, kā un kāpēc sākāt veidot filmas?
– Pirmo filmu veidoju kopā ar Kārli Zēģeli, kad tika likvidēta rūpnīcas VEF filiāle Alūksnē. Vēl bija palikuši 20 strādnieki, kad uzņēmu filmu „Neaptveramā brīvība”. Tajā tika salīdzināts pirmās brīvvalsts laiks un neatkarību atguvušajā Latvijā valdošais haoss – izpostītās rūpnīcas filiāle. 2002.gadā viss tur bija pamests novārtā. Strādnieki, kuri nebija saņēmuši pēdējās algas, sildījās pie taupības krāsniņām. Viņi komentēja situāciju, kas, protams, neviesa optimismu. Man pašam VEF filiāle bija pirmā darbavieta pirms armijas. Tā bija labākā skola, kur iemācījās strādāt rūpīgi un precīzi, ievērot disciplīnu. Visi, kuri strādājuši VEF, joprojām ir teicami darba darītāji, vienalga, kur viņi strādā. Bet filiāles ēkas ir uz sabrukšanas robežas.
Man vienmēr ir bijusi tuva vēsture, tāpēc tā ir galvenā filmu tematika. Nereti kaimiņvalsts – Krievijas – politiķi pārmet, ka gribam pārrakstīt savu vēsturi. Man sāp sirds, ka joprojām daudzi neizprot leģionārus un viņu cīņu par brīvu Latviju. Tāpēc es daru, cik varu, cik brīvais laiks un līdzekļi man atļauj. Man sāp arī, ka dažam ir vienalga – runāt latviski vai krieviski. Uzskatu, ka latviskums un latviešu valoda ir jāsaglabā visur un vienmēr. Nevajadzētu būt tā, ka cilvēku grupā, kurā ir viens, kurš runā krieviski, visi uzreiz pāriet uz krievu valodu. Kad jautāju, kāpēc tā dara, jādzird dīvaini attaisnojumi. Ir jāmaina šī attieksme, lai saglabātu savu valodu un kultūru.
– Kas jums kā alūksnietim šķiet svarīgs dzimtajā pilsētā un valstī šobrīd?
– Man ir svarīgs viss. Tā ir mana pilsēta, mana mīlestība. Par Alūksni tāpat kā par Latviju es nekad nevarētu teikt: „ Es nedzīvošu šajā mēslu bedrē.” Man Latvija ir vēl mīļāka tagad, kad tā ir vāja. Tas laikam ir iedzimts, tāpēc nāk līdzi no bērnības – vienmēr esmu draudzējies ar tiem, kurus citi nicināja.
Latvija ir neatkarīga juridiski, bet faktiski tā ir pat ļoti atkarīga. Protams, neviena valsts nevar pastāvēt izolēti no citām, taču šobrīd atkarība no starptautiskajiem aizdevējiem ir pārāk liela. Mūsu valsts ir maza, bet tieši tāpēc tās politiķiem un iedzīvotājiem ir jābūt ar stingru mugurkaulu. Kāpēc spējam pastāvēt? Tāpēc, ka esam sīksti. Barikāžu aizstāvēšana pirms gandrīz desmit gadiem bija tikai sākums. Arī tagad katram savā dzīvesvietā gan domās, gan darbos vajadzētu turēties kā uz barikādēm. Protams, biju toreiz Rīgā uz barikādēm. Stāvējām iepretim Ministru kabineta ēkai. Taču svarīgākas ir barikādes tagad, nevis toreiz. Nedrīkst atmest visam ar roku. Nekas nav zaudēts! Galvenais ir ticību nezaudēt.
– Cik tālu zināt savus senčus?
– Zinu vecvecākus, tālāk diemžēl ne. Bija doma pētīt ciltskoku, bet tas nav izdarīts. Vectēvs ir no Balvu puses. Bija skroderis, un viņa māju vārds ir „Silmači”. Mājas bija pamestas, bet es atpirku, jo man tā ir svēta vieta. Negribu to pārdot svešiem.
– Par ko priecājaties un lepojaties Alūksnē?
– Priecājos par katru vietu pilsētā, kas tiek sakopta, par katru labu darbu. Ciemiņiem, protams, rādu pašas ievērojamākās vietas pilsētā – Tempļakalnu, Pilssalu, parku un ezeru… Taču būtībā visa pilsēta ir skaista, bet maziņa. Pats neesmu daudz ceļojis, nav tādu līdzekļu. Turklāt esmu pārliecināts, ka nekur citur nav tik labi.
– Vai fotogrāfiju tematika – galvenokārt dabasskati – rada līdzsvaru ar vēstures liecību filmēšanu?
– Jā, man ir daudz krāsainu dabasskatu, bet ir arī portreti un daudz kas cits. Skatoties caur fotoaparāta objektīvu, es daudz ko redzu citādāk un to parādu arī citiem. Piemēram, var nobildēt kaut ko pavisam niecīgu, ko pat nepamana apkārtējo lietu raibumā. Bet, atmetot visu lieko apkārt, šo it kā necilo ziedu vai zāles stiebru pēkšņi ierauga un brīnās, cik tas ir skaists. Pagaidām visas fotogrāfijas ir krāsainas, jo tagad melnbaltajām ir pat sarežģītāka tehnoloģija, taču ir doma pievērsties arī tai un izmēģināt kaut ko jaunu. Bet tas lai pagaidām paliek noslēpums.
Ar fotografēšanu sāku nodarboties jau skolā, tas ir kopš 1966.gada. Toreiz tika fiksēti galvenokārt ikdienišķi notikumi. Tiesa, bija arī daži uzņēmumi ar mākslas foto ievirzi. Atceros, ka ieguvu otro vietu skolas konkursā ar kaķa fotogrāfiju. Man patīk kaķi, jo pašam ir kaķa daba, piemīt viņa neatkarība. Protams, tagad fotografēšanas tehniskās iespējas ir ļoti progresējušas. Daudz ko var veidot ar datora palīdzību. Bez tā es tagad nevaru iedomāties arī videofilmu veidošanu. Visu esmu apguvis pats. Tiesa, jaunākais dēls pamācīja, viņš ir datorspeciālists.
– Vai ir vēl kādi vaļasprieki?
– Kādreiz patika makšķerēt, bet tagad vairs neiznāk laika. Kādu reizi vēl ģitāru paspēlēju, kad sanāk. Kopā ar komponistu Ivaru Vīgneru savulaik braukājām apkārt spēlēdami. Mums bija liela grupa: četri dziedātāji, trīs pūtēji, divi ģitāristi, viens akordeonists, bundzinieks un Ivars Vīgners pie klavierēm. Septembrī pēc ilga pārtraukuma atkal sapulcējās vecie muzikanti. Paspēlējām, padziedājām un norunājām, ka nākamajā vasarā kopā jāuzspēlē. Nevaram tomēr aizmirst mūziku, kas ir sirdslieta.
