Maija Kārkliņa, Apes novada sociālā dienesta vadītāja
Bez sociālā darbinieka nevar
Sociālais darbs ir ļoti nozīmīgs, bet sabiedrība to uzņem ar dalītām izjūtām. Ir cilvēku grupa, kas pierod pie šiem pakalpojumiem un paši vairs neko nedara, jo vieglāk ir atnākt un paprasīt. Reizēm sociālos darbiniekus cilvēki par daudz izmanto, liekot darīt to, ko paši varētu paveikt, tomēr pašreizējā ekonomiskajā situācijā iedzīvotāji bez sociālajiem darbiniekiem nevarētu iztikt. Ja pirms 10 gadiem galvenokārt piešķīrām tikai sociālos pabalstus, tad tagad palīdzības veidu ir daudz vairāk, sniedzot sociālo palīdzību gan kā pakalpojumus, gan kā informāciju. Ir cilvēki, kurus iedrošinām un mudinām nokārtot dokumentus, lai, piemēram, saņemtu invaliditātes grupu. Reizēm sociālie darbinieki dara pat to, kas viņiem nemaz nebūtu jādara, bet gan pašam palīdzības saņēmējam. Daudzi cilvēki paši nāk uz dienestu pēc palīdzības, tomēr sociālajiem darbiniekiem daudz ir jāstrādā ar tiem cilvēkiem, kas nenāk pēc palīdzības, bet kuriem to vajag. Diemžēl valstī ir ļoti augsts bezdarba līmenis, tādēļ neviens no mums nevar zināt, kurā brīdī var kļūt par sociālā dienesta klientu. Jautājums ir, vai pēc tam cilvēks grib vai negrib izķepuroties no savas bedres. Uzskatu, ka GMI pabalstu valstī cilvēkiem vajadzētu maksāt caur Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūru, jo tad sabiedrībā neklīstu tik daudz runas par pabalstiem kā algu un arī pabalsta saņēmējiem būtu morāli vieglāk. Tagad sociālie darbinieki ir kā ķīlnieki: pabalstu saņēmēji mums pārmet, ka GMI ir par mazu, bet valsts saka, ka mēs par daudz dalām GMI. Visiem sociālajiem darbiniekiem vēlu izturību un spēku, veicot šo atbildīgo darbu.
Zanda Poruka, biroja “Aprūpe mājās” vadītāja
Pakalpojumu klāsts paplašinās
Aprūpi mājās vecie, vientuļie cilvēki ļoti novērtē – reizēm aprūpētājs ir vienīgais, kurš pie cilvēka atnāk, izņemot vēl pastnieku. Salīdzinot sociālo darbu agrāk un tagad, ir uzlabojusies sniegto pakalpojumu kvalitāte, jo visi sociālie darbinieki ir apmācīti darbam ar klientiem individuāli un grupās. Ir paplašinājies arī pakalpojumu klāsts – mums ir gan nodaļa darbam ģimenēm ar bērniem, gan birojs “Aprūpe mājās”, gan dienas aprūpes centrs “Saules stars”. Sociālie darbinieki strādā plecu pie pleca ar daudzām citām institūcijām – šī sadarbība ir ļoti svarīga mūsu klientiem, jo reizēm sociālais darbinieks vai aprūpētājs ir arī starpnieks starp klientu un institūcijām. Lielai daļai sabiedrības sociālais dienests asociējas tikai ar pabalstu izmaksu, bet tā nav – sociālais darbs ir daudz plašāks. Visā pasaulē sabiedrība noveco, tādēļ aprūpi mājās vajag ļoti daudziem. Katram cilvēkam ir savs stāsts, kādēļ viņam vajag sociālā dienesta palīdzību, arī pabalstus. Biežāk tā ir apstākļu sakritība, nevis ieradums. Manuprāt, valstī vajadzētu mainīt nodokļu politiku saistībā ar Eiropas līdzekļiem “sociālajam spilvenam”. “Simtlatnieku” programmu vajadzēja īstenot caur uzņēmējiem, iesaistot cilvēkus darba tirgū, jo tagad par “simtlatniekiem” netiek maksāti nodokļi un viņi pēc stipendijas saņemšanas atkal nonāk sociālā dienesta redzeslokā. Ja šie cilvēki būtu nodokļi maksātāji, mums valstī nebūtu tik daudz pabalstu saņēmēju. Reizēm cilvēkam ir jādod nevis tas, ko viņš grib, bet tas, ko viņam vajag. Saviem kolēģiem novēlu identificēt problēmas un atrast ceļus, lai iedotu cilvēkiem vajadzīgo, nevis vēlamo.
Dagmāra Melece, Alūksnes novada sociālā darbiniece ar 15 gadu stāžu
Pabalsts – īslaicīga palīdzība
Šajos gados ir pierādījies, ka sociālais darbs ir ļoti nepieciešams visā pasaulē. Sociālais darbs ir konfidenciāls, kas reizēm sabiedrībā rada intrigas un veicina aizdomu ēnas. Deviņdesmitajos gados, kad Latvijā attīstījās sociālās palīdzības sistēma, sociālais darbs bieži tika pārprasts, jo vajadzēja publiskot, kurš cik saņems. Pakāpeniski tas nostabilizējās un vairs nav tik publisks. 80 procentos gadījumu sociālo palīdzību meklē tie, kam tā patiesi ir vajadzīga. Pārējie sociālo palīdzību uztver kā regulārus ienākumus. Bet sociālais pabalsts ir īslaicīga palīdzība cilvēkam krīzes situācijā, lai uzlabotu dzīves apstākļus, un tas nav jāatstrādā. Diemžēl mūsu sabiedrībā dzīves apstākļi cilvēkiem neuzlabojas, it īpaši pirmspensijas vecumā vai ģimenes cilvēkiem. Augstā bezdarba līmeņa dēļ sociālās palīdzības saņēmēju kļūst arvien vairāk. Valstī trūkst darba vietu, cilvēki pamazām notrulinās, necenšas uzlabot dzīves apstākļus, viņos rodas izjūta, ka nav nevienam vajadzīgi. Bet, ja kāda darba vieta atbrīvojas, ne vienmēr bezdarbniekam ir vajadzīgās prasmes. Daudziem ir zudusi interese par darbu, jo viņus nekur negaida. Valstij būtu jādomā, kā paplašināt darba tirgu, jo sociālais pabalsts nav risinājums. Manuprāt, valstī pašlaik ir pārāk sadrumstalota sociālo pabalstu sistēma – to vajadzētu vienkāršot, nosakot dažus konkrētus pabalstus, nevis vienu pakārtot otram. Tāpat arī mazināt dokumentu gūzmu, kas vēl lielāka kļuva pēc novadu izveides. Tagad sociālais darbinieks ik dienu raksta tik daudz papīru un atskaišu – šo slogu varētu mazināt, lai tajā laikā varētu strādāt ar cilvēkiem.
