Savā ziņā alūksniešiem ar tagadējo deputātu sastāvu ir paveicies. Starp tiem ir atsevišķas personas, kas, izskatās, to vien dara, kā skaita naudu, nemitīgi prātojot, kur varētu ieekonomēt un kur – gūt peļņu. Pašreizējā situācijā tā ir apsveicama rīcība. Vienīgā nelaime, ka trūkst īstas sapratnes, uz kā rēķina drīkst ekonomēt un no kā gūt papildu līdzekļus.
Nav šaubu, ka, saskaitot jebkurai nozarei ilgākā laika periodā iztērēto finansējumu, gala cipars būs gana ievērojams, lai izbrīnā ieplestos acis un nesāktu prātot, vai tajā padarītais ir visu ieguldīto līdzekļu vērts. Šķiet, ka tieši pēc šāda principa šobrīd tiek aprēķināts lietderības koeficients tādās nozarēs kā kultūra vai tūrisms, kuru vērtība nav izsakāma materiālā veidā. Nenoliegšu, ka tajās, tāpat kā daudzās citās, ir veicami uzlabojumi, taču vai tie nosakāmi pēc ieguldītā finansējuma apjoma un atpakaļ nestās peļņas? Rodas sajūta, ka dažiem tas kļuvis par vienīgo vērtību kritēriju, pēc kura vadīties.
Ja tā, tad intereses pēc varētu saskaitīt deputātu algām nepieciešamos līdzekļus. Laikā no vienām vēlēšanām līdz nākamajām tām paredzētais finansējums sasniegs sešciparu skaitli, kas liek aizdomāties – vai šajā gadījumā atšķirība starp izmantoto līdzekļu apjomu un pretī saņemto atdevi nebūs vēl lielāka? Galu galā to arī var uzskatīt par vējā izsviestu naudu, ko mums nākas maksāt personām, kas ar savu rīcību nes arvien vairāk zaudējumu – ne tik daudz materiālu, cik garīgo vērtību un kompetentu speciālistu ziņā.
