Sestdien notikušo Saeimas vēlēšanu dienā gandrīz visas sarunas ar cilvēkiem sākās ar vienu frāzi: „Vai tu jau nobalsoji?” Šis jautājums izskanēja pat no tādiem, kas iepriekšējās reizēs visai pasīvi izturējušies pret dalību vēlēšanās: ja sanāks laiks, tad aiziešu, bet, ja ne – liela nelaime tāpat nenotiks. Šoreiz viss izvērtās citādāk. Pat tad, ja vēl nebija zināms, par ko īsti balsot, jau krietnu laiku pirms vēlēšanām gaisā virmoja pārliecība, ka tajās noteikti jāpiedalās.
Šajā pārliecībā vairs nebija ne miņas no iepriekšējās pasivitātes. Tajā paudās stingra nostāja, kas nepieļāva varbūtību rīkoties citādi. Arī tad, ja izbrīvēt laiku vēlēšanu iecirkņa apmeklējumam nāktos grūti. Nešaubos, ka savu lomu te nospēlējuši līdzšinējie Saeimas deputāti, kas tiek dēvēti par visu laiku nemīlētāko sasaukumu. Viņu pieņemtie lēmumi nereti trāpījuši vissāpīgākajās vietās. Dažkārt dusmas, citreiz izmisums par savu nespēju kaut ko ietekmēt, bet šo lēmumu sekas ne reizi vien likušas pārdomāt savu vieglprātību iepriekšējās vēlēšanās.
Tieši tāpēc dalību šajās vēlēšanās uztvēru ar lielu atbildības izjūtu, rūpīgi izsverot visus „par” un „pret” un, kā izteicās bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga, nobalsot par mazāko ļaunumu no visiem. Protams, nekur nav teikts, ka arī jaunā valdība nesagādās ne mazums nepatīkamu pārsteigumu, tomēr pozitīvais tajā visā ir tas, ka beidzot bez šaubām varu teikt: vēlēšanās neesmu piedalījusies inerces dēļ, bet gan tāpēc, ka man patiešām rūp, kas notiek Latvijā.
