Jau vairākus gadus Alūksnes riteņbraucēju sacensību kalendārā iekļauta dalība kalnu velosipēdistu sacensībās “Elion Estonian Cup” Igaunijā.
Tās piesaista ar kuplo dalībnieku skaitu, spēcīgo konkurenci, augsto organizatorisko līmeni un pozitīvo attieksmi pret sportistiem. Distanču vidējais garums ir 60 kilometri. Trases vijas caur kalnainiem un tehniski sarežģītiem apvidiem.
Šī iemesla dēļ sacensības izvēršas par īstu spēka pārbaudi pat gados jaunajiem un profesionālajiem sportistiem, kas par atbilstošu fizisko sagatavotību un izturību nevarētu sūdzēties. Tomēr Alūksnes novadu sacensībās pārstāv kungi labākajos gados, kam jaunība jau aiz muguras. Tie ir Gunārs Rozenbergs (53), Juris Priednieks (51), Viesturs Kazainis (50) un Guntis Kozilāns (44). Apvienojušies un startējot ar Alūksnes pilsētas riteņbraukšanas kluba “Velo” nosaukumu, viņi šogad par savu mērķi izvirzīja izbraukt visus astoņus “Elion Estonian Cup” posmus.
Piesaista labvēlīgā attieksme
“Gribējām tikt pie krekliņiem,” joko Gunārs. Tos saņem dalībnieki, kuri piedalījušies visos sacensību posmos un veiksmīgi sasnieguši finišu. Krekliņus rotā “Elion Estonian Cup” simbolika, kā arī Igaunijas karte, kurā atzīmētas visas sacensību norises vietas. No visiem četriem Gunārs sacensībās piedalās visilgāk – kopš 2003.gada. Nākamajā gadā viņam pievienojies Viesturs, vēl pēc gada – Guntis, bet kopš 2006.gada, kad Igaunijas sacensībās debitējis Juris, viņi startē četratā. Jau pirmajās sacensībās Gunāru pārsteidzis sacensību augstais organizatoriskais līmenis. Rodas sajūta, ka piedomāts ir pat pie visnenozīmīgākās detaļas. Ja arī rodas neparedzētas problēmas, tās īsā laika posmā tiek atrisinātas.
Tiek saņemta arī pienācīga attieksme pret katra sportisko līmeni. Pat tad, ja dažādu iemeslu dēļ neesi varējis piedalīties kādā sacensību posmā, atgriežoties vari turpināt no tās pašas pozīcijas, kur atradies iepriekšējā reizē. Salīdzinājumam tiek minēts Latvijas SEB kalnu divriteņu maratons. “Atliek izlaist vienu posmu, lai nākamajās sacensībās startētu no pēdējām pozīcijām. Igaunijā ir citādāk,” skaidro Gunārs.
Īsā distance – zem sava goda
Igaunijas sacensībās var sajust īstas konkurences garšu. Kā piemēru Viesturs min savu vecuma grupu – V50. Igaunijā dalībnieku skaits sniedzas vairākos desmitos. Tas iegūtajai vietai piešķir vērtību. Vērtība piemīt arī izvēlētās distances garumam. Ja Latvijā par pamatu ņem īso distanci un garās distances veicējiem liek mērot to atkārtoti, tad Igaunijā par pamatu ņem garo distanci, īsās distances dalībniekiem ļaujot nenobraukt trasi līdz galam. Tas iedarbojas psiholoģiski. “Igaunijā ir zem sava goda braukt distanci, ko tāpat zini, ka vari nobraukt. Tieši tāpēc visa lielā masa brauc garo distanci un tikai bērni vai pensionāri atļaujas mērot īso distanci. Latvijā ir otrādi,” norāda Guntis.
Tiesa, galvenais iemesls, kāpēc Igaunijas sacensības alūksniešiem kļuvušas tik pievilcīgas un kāpēc šajā sezonā izvirzīts tāds mērķis, ir fiziski grūtās un sarežģītās distances. “Dažreiz ir tā, ka nobrauc divas trešdaļas no distances un spēka turpināt vairs nav ne grama. Tādos brīžos jautā sev: nu, kam tev vajag tā mocīties, kam tev to visu vajag? Bet, kad esi pārvarējis sevi un veiksmīgi sasniedzis finišu, tad gandarījums ir neaprakstāms,” savos iespaidos dalās Juris. Viņš uzsver, ka primārais nav rezultāti vai iegūtā vieta. Tā ir cīņa ar sevi, kas mudina doties distancē: fiziska un garīga spēku pārbaude, kas liek nepadoties un izturēt līdz galam, lai beigās varētu teikt – jā, es to varu.
Finišē, braucot ar vienu kāju
Finiša taisnes sasniegšana nebūtu iespējama bez regulāriem treniņiem. Tie sākas jau rudenī, bet kulmināciju sasniedz pavasarī. “Ja sāktu trenēties neilgi pirms sezonas, tad nekas nesanāktu – tam jābūt dzīvesveidam visu gadu,” atzīst Guntis. Šajā ziņā viņš izsaka pateicību Igoram Krastam, kurš piekopj veselīgu dzīvesveidu un ar savu piemēru dod vislielāko stimulu darboties. Vasaras sezonā I.Krasts ik dienu mēro simts kilometrus garu distanci. Vismaz reizi nedēļā viņam piebiedrojas kāds no četrotnes, kas pārējā laikā trenējas individuāli. Gunārs treniņiem izmanto savus pusdienu pārtraukumus, bet pārējie riteņbraukšanai nododas no darba brīvajā laikā.
Šajā sezonā gājis visādi. Sevišķi grūti bijis tajos posmos, kas notikuši trīsdesmit grādu karstumā. “Vienā posmā atkal bija tāds lietus, ka braucām mēmos dubļos. Ne tu ātrumus ritenim varēji pārslēgt, neko – sities uz priekšu kā negudrs, neredzēdams ne gala, ne malas,” atceras Gunārs. Jurim par īstu pārbaudījumu kļuva posms, kurā par sevi atgādināja ceļgala trauma. “Principā pusdistanci nobraucu ar vienu kāju, jo otra sāka sāpēt,” viņš stāsta. “Tas bija tajā lielajā karstumā, kad mums 75 kilometrus vajadzēja braukt. Pēc finiša nevarēju ne nosēdēt, ne nostāvēt. Iekritu ezerā un nosēdēju tur kādas minūtes piecas, desmit. Pēc tam pamazām atgājās, bet tik slikti man vēl nebija bijis.
Mērķi īsteno slimākais no visiem
Minētais posms bijis starp pēdējiem, kuros Juris startējis. Traumas dēļ mērķi neizdevās īstenot arī Guntim. Viesturs vienu posmu izlaidis, priekšroku dodot SEB kalnu divriteņu maratona posmam. Tomēr Viesturam izdevies kļūt par “Elion Estonian Cup” uzvarētāju savas grupas kopvērtējumā, kas viņam bijis senlolots sapnis. Rezultātā vienīgais, kurš īstenoja mērķi un izbrauca visus astoņus posmus līdz galam, bija Gunārs. “Sezonas sākumā viņš bija slimākais no mums, bet tagad vienīgais, kuram viss izdevās,” nosmejas pārējie. Izrādās, iepriekšējo sezonu Gunārs izlaidis veselības problēmu dēļ. Lai gan ārsti aizlieguši vēl kādreiz braukt, Gunārs nolēmis, ka pietiek sēdēt mājās, un atsācis vaļasprieku, bez kura nevar dzīvot.
Nu aktīvā sezona gandrīz beigusies. Kaut gan ne visiem izdevies piepildīt sezonas sākumā izvirzīto mērķi vai lepoties ar augstiem rezultātiem, katram ir savi iemesli būt gandarītam. Prieks esot arī par veiksmīgo komandas darbu, kur viens atbildējis par braucamrīku tehnisko pusi, cits par nokļūšanu līdz sacensību vietai, vēl kāds par organizatorisko lietu kārtošanu vai atbalsta sniegšanu grūtā brīdī. “Katrs komandai esam devuši to, ko spējuši, un katra ieguldījums ir neatsverams. Vērtība piemīt katram no mums individuāli, bet bez komandas diez vai tas izdotos. Paldies arī mūsu ģimenēm par atsaucību un izturību, kā arī sponsoriem, kas palīdzējuši materiāli vai morāli!” uzsver Guntis.
