Vērtējumu izsaka vēsturnieks Jānis Polis un Politoloģijas maģistrantūras pirmā kursa studente Arita Vīksna.
Jānis Polis, vēsturnieks
Apvienības „Par labu Latviju” valdes priekšsēdētāja Gunta Ulmaņa atbildes liecina, ka viņš politikā patiešām nav iesācējs. Gudri runā par pašsaprotamām lietām! Kā lai neatceras, ka tikpat „populāri” savulaik startēja Tautas partija un LPP/LC! Žurnālistei taisnība – Ulmaņa prezentētā PLL priekšvēlēšanu programma ir tikpat „gudra” un satur vienīgi populārus, tautai tīkamus lozungus.
Par valsts budžeta deficīta mazināšanu: viss pareizi. Bet par ko PLL „dižie trīnīši” domāja brīdī, kad paši ieņēma ļoti augstus posteņus? Kura partija visilgāk bija valdošajā koalīcijā un visilgāk ieņēma premjera posteni? Vai tieši Kalvīša „trekno gadu” periods nav raksturīgs ar visbērnišķīgākajām kļūdām valsts pārvaldē? Ja nebūtu šo kļūdu, tad ar Starptautisko Valūtas fondu mums vispār nevajadzētu saistīties.
Par nodokļu politiku: katrs Latvijas uzņēmējs sen ilgojas pēc „drošas un motivējošas nodokļu sistēmas”, par kādu runā Ulmanis. Bet vai viņa pieminēto absurdu par uzņēmumu peļņas nodokli avansu ieviesa V. Dombrovskis? Katrs uzņēmējs apstiprinās, ka šis absurds ir „pārdzīvojis” jau daudzas valdības. Un kāpēc PPL „trīnīši” to pamana tikai tagad?
Jebkurš normāli domājošs vēlētājs aplaudēs arī Ulmaņa citētajam sauklim: „Mēs esam par progresīvo nodokli, kas mūsu izpratnē nozīmē mazturīgāko aizsardzību.” Visā civilizētajā Eiropā šis sauklis jau sen ir īstenots, bet mums kopš „otro ulmaņlaiku” sākuma jau divi gadu desmiti apritējuši, bet vēl kavējamies.
Eksprezidents acīgi pamanījis arī, ka reģionālā reforma veikta tikai „uz kartes”. Kā lai neatceras, ka vienlaikus pat divas šo reformu komisijas pilnā sparā darbojās jau Ulmaņa prezidentūras sākumā, un tad pat līdz „kartei” nenonāca.
Atzinīgi vērtēju izteikumu, ka skolās „katrā mācību priekšmetā jābūt vienai obligātai mācību grāmatai”. Citādi sanāk, ka liela daļa jauniešu apgūst, piemēram, pavisam citu, no Maskavas skatu punkta rakstītu, vēsturi.
Jauks arī ierosinājums par „energoresursu daudzveidības nodrošināšanu”. Īpaši svaigi tas būtu skanējis pirms gadiem divdesmit.
Arī uz citiem jautājumiem G. Ulmanis atbild skaisti – kā pravietis Runģis no populāras K. Skalbes pasakas. „Es iesaistījos apvienībā „Par labu Latviju”, jo tai ir konkrēts un racionāls skatījums, kā veicināt ekonomisko izaugsmi.” Ak, tad beidzot ir? Jau sen vajadzēja!
Vēlreiz variējot klasiku, pietiek trim sivēntiņiem rukšķēt un piesaulē gozēties! Nāk rudentiņš. Laiks celt māju! Ne sev, bet Latvijai…
Arita Vīksna, Politoloģijas maģistrantūras pirmā kursa studente
Vēlreiz un vēlreiz vēlētājiem jāatgādina, ka partijas šobrīd tikai sola. Kāds ir PLL risinājums, lai SFV nosacījumi būtu izdevīgāki valstij? Vai tas nav tas pats populisms un populārais lozungs, ko vēlētāji šobrīd grib dzirdēt? Bet jāsaka, ka vēlētāju pacietības mērs ir diezgan tuvu kritiskajai robežai un diez’ vai kāds uzķersies uz “vienošanās memorandiem”, kas it kā formāli uzliek lielāku atbildību partijas solījumiem pilsoniski aktīvajai sabiedrības daļai – nevalstisko organizāciju pārstāvjiem.
Partijas nostāja – pirmajā gadā samazināt nodokļu slogu par pirmajām piecām darba vietām – varētu veicināt uzņēmējdarbību. Taču grūti pateikt, kā tas ietekmētu valsts budžetu ilgtermiņā, tāpēc vajadzētu nākt klajā ar konkrētiem aprēķiniem. Nav arī skaidrs, vai tas būtu vērā ņemams atspaids uzņēmējiem un mudinājums maksāt nodokļus par pārējiem darbiniekiem. Bet nodokļu iemaksāšana avansā tiešām ir absurds, kas būtu jāpārskata. Tādās pašās domās ir arī Tirdzniecības un rūpniecības kamera, kura pārstāv uzņēmējus. Partijām vairāk būtu jāieklausās, ko saka paši uzņēmēji. Līdzīgi būtu jādara arī pašvaldībām, kurās uzņēmēju konsultatīvās padomes daudzviet pastāv tikai formāli. Bet Valmierā, piemēram, uzņēmēju padome efektīvi darbojas jau gadiem.
Ulmanis atzīst, ka reģionālā reforma daudzviet darbojas tikai “uz kartes” un ministrijām būtu jānodod daļa savu funkciju pašvaldībām. Turklāt pastāv arī plānošanas reģioni. Piemēram, Vidzemes plānošanas reģionam nav resursu, lai veicinātu novada attīstību un attīstības dokumentos iekļautās prioritātes. Šobrīd Plānošanas reģionu lēmumiem ir tikai ieteikuma raksturs. Tad varbūt tie jālikvidē vispār, jo šobrīd darba rezultāts nav redzams. Turklāt plānošanas reģioniem arī nav nekādas atbildības vēlētāju priekšā.
PLL risinājums samilzušajai problēmai par bezmaksas grāmatām skolā – viena obligātā mācību grāmata katrā priekšmetā – izklausās diezgan baisi. Arī tālākais – “jābūt stingrai valsts kontrolei pieļaujamo pamata mācību līdzekļu ziņā” – skan diezgan diktatoriski. Vai atgriezīsimies PSRS laikos, kad bija “pareizās” un “nepareizās” grāmatas? Jautājums par valsts subsidētajām grāmatām ir jārisina savādāk, jo noteikt vienu grāmatu priekšmetā – tas ir smieklīgi. Turklāt jānorāda, ka Ulmanis nerunā pats, bet gan vārds vārdā citē partijas programmu.
Veselības sistēmas jautājums alūksniešiem ir sāpīgs, jo multifunkcionālas slimnīcas statuss Alūksnes slimnīcai pagaidām ir piešķirts uz diviem gadiem. Ja Ulmanis saka, ka katrā reģionā ir jābūt vienai spēcīgai slimnīcai, tad tas nozīmē, ka arī Vidzemē vajadzētu būt tikai vienai slimnīcai. Mana reakcija uz to ir tikpat asa un emocionāla kā jebkuram alūksnietim, kurš apzinās, ka tuvākajā laikā slimnīca var tikt pārveidota par dienas ambulatoru.
Par politikas uzticamību, uzticību valdībai un parlamentam gan trāpīts desmitniekā. Taču nav skaidrs, vai Ulmanis saprot, kur viņš ir iesaistījies, jo savulaik tieši viņa pārstāvētās apvienības partija bija viena no tām, kura pilnībā salauza sabiedrības uzticību valdībai un parlamentam. Vai iesaistoties politikā viņš varēs palielināt uzticamību politikai? Vai viņam pa spēkam būs atgūt nozagto valsti? Vai Ulmanis saprot, ka valsts ir nozagta?
