Septembrī visā Latvijā notiek diskusiju cikls “Es, Latvija un ES”. Tas veltīts iedzīvotāju viedokļa noskaidrošanai, kādā Eiropas Savienībā viņi vēlētos dzīvot un kas, pēc viņu domām, būtu jādara, lai vēlmes īstenotos dzīvē.
Šis diskusiju…
Šis diskusiju cikls man šķiet simpātisks ne tik daudz satura, cik formas dēļ. Pirmkārt, diskusijās piedalīties aicināti dažādu vecumu un profesiju pārstāvji, tādējādi aptverot visplašāko interešu loku. Otrkārt, viņu uzdevums nav tikai noteikt problēmas, bet arī meklēt risinājumus. Treškārt, paveiktais nepaliek pašu zināšanai, bet jau dienas beigās tiek prezentēts lēmējvarai, lai tā uzreiz noteiktu, cik realizējami šie priekšlikumi ir. Turklāt, šo ieceru īstenošana neapstājās pie vienas pašvaldības vai valsts robežām, bet sniedzas līdz Eiropas Savienībai, noskaidrojot, cik daudz no katra atkarīgs un kas jādara, lai vēlmes pārtaptu realitātē.
Lai gan arī Alūksnē diskusijas dalībnieki strādāja visu dienu, domājot par sev aktuālajām problēmām un to risinājumiem, sarūgtināja dienas noslēgumā piedzīvotais, proti, ka tie, kuriem atlika pielikt pēdējo punktu dienas ražīgajam darbam, neuzskatīja par vajadzīgu ierasties un pat nepabrīdināja, lai ar viņiem nerēķinās. Kad diskusijas vadītāja pajokoja, ka, iespējams, cilvēks apmaldījies bibliotēkas gaiteņos, nospriedu, ka kāds patiešām ir apmaldījies. Atšķirība tikai tā, ka šī apmaldīšanās nav notikusi bibliotēkas gaiteņos, bet gan savos priekšvēlēšanu solījumos, aizmirstot, kā interesēs jāstrādā un kuru izteiktajos priekšlikumos vajadzētu ieklausīties visvairāk.
