Pasaule pati par sevi nav ne laba, ne ļauna. Par ļaunu vai labu to padara cilvēki. Ikviens no mums ar savām domām, rīcību, runām veido ap sevi auru, kas tad arī iekrāso mūsu kopīgo pasauli baltu, melnu, pelēku vai pat spilgti oranžu. Ja…
Tā vien liekas, ka cilvēki zaudējuši spēju domāt un teikt labu. Protams, pret pašiem tuvākajiem esam pats mīļuma iemiesojums, vēlam, runājam un darām tikai labu. Bet kāda ir attieksme pret pilnīgi svešiem cilvēkiem? Cik daudz nepazīstamam, svešam smaidam atbildam ar smaidu?
Līdz sirds dziļumiem mani nupat kā aizskāra izteikums par kādu autoavāriju. Redz, tāds liktenis gaidot daudzus, kuri ātri brauc un tēlo varoņus uz ceļa. Vispārinājums vai varbūt pat vēlējums, kas mani kā autovadītāju aizskar. Ne vienmēr lēnie ir tie drošākie un ātrie tie bīstamākie braucēji, ne vienmēr tas, kurš smagāk cietis, ir arī vainīgais. Bet vienkāršāk ir vispārināt un visu mērīt pēc vienas mērauklas. Der ieklausīties Paulu Koelju gudrībā: “Nevajadzētu brīnīties, ka mums bieži nākas raudāt, justies nelaimīgiem un pasaulei žēloties, ka mums nekā nav un esam dzīves neveiksminieki. Bet mēs aizmirstam, ka tas ir noticis galvenokārt tāpēc, ka pirms tam kādus citus esam darījuši nelaimīgus un piespieduši viņus raudāt un ciest…”
Ja jau pasaule šķiet tumša, tad varbūt ir vērts katram pašam padomāt par savas dzīves krāsu.
