“Alūksnes Ziņas” turpina iepazīstināt savus lasītājus ar Centrālajā vēlēšanu komisijā reģistrētajām apvienībām un partijām, kuras nolēmušas piedalīties 10.Saeimas vēlēšanās un kuras , visticamāk, varētu iekļūt Saeimā. Katram partijas birojam nosūtījām jautājumus, uz kuriem lūdzām atbildēt kādu no attiecīgā politiskā spēka vadošajiem pārstāvjiem. Par atbildēm savu viedokli lūdzām izteikt arī mūsu novada cilvēkiem.
Politisko partiju apvienībai “Par labu Latvija” ir 30 deputātu kandidāti 10.Saeimas vēlēšanām Vidzemes vēlēšanu apgabalā. Starp tiem ir 2 Alūksnes pašvaldības deputāti – Aivars Fomins un Laimonis Sīpols. Apvienībā ietilpstošā Tautas partija un LPP/LC jau ir bijušās pārstāvētas ne tikai Saeimā, bet arī valdībā, tāpēc solījumi darīt to, ko līdz šim tās nekad nav darījušas, daudziem šķiet neticami. Tiesa, apvienībā ir arī reģionālās partijas: “Ogres novadam”, “Vienota Rēzekne” un “Latgales tauta”, taču grūti spriest, cik liela ir to ietekme apvienības priekšvēlēšanu programmas nostādnēs.
Uz jautājumiem atbild apvienības „Par labu Latviju” valdes priekšsēdētājs Guntis Ulmanis.
– Kāpēc jūsu priekšvēlēšanu programma satur tikai populārus lozungus?
– Programma satur piedāvājumus tajās jomās, kas aktuāli sabiedrībai. Mēs vēlēšanās startējam gan ar īso, gan izvērsto programmu. Programmas neatņemama sastāvdaļa ir arī daudzie saprašanās memorandi, ko esam noslēguši un turpinām noslēgt ar visdažādāko jomu nevalstiskajām organizācijām, tostarp, ar Latvijas Pensionāru federāciju, Latvijas Kredītņēmēju asociāciju, Latvijas Preses izdevēju asociāciju, Latvijas Olimpisko komiteju, Latvijas Sporta federāciju padomi, Latvijas Kardiologu biedrību, Latvijas Bērnu kardiologu asociāciju, Latvijas Audžuģimeņu biedrību, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību, Zemnieku Saeimu un daudzām citām.
– Kā mazināt valsts budžeta deficītu? “Par labu Latviju” nostāja – nepieciešams ignorēt Starptautiskā Valūtas fonda prasības. Kā to izdarīt un ko likt starptautiskā aizdevuma vietā?
– Lūdzu, nepārprotiet – mēs piedāvājam nevis ignorēt aizdevējus, bet gan prasmīgi veidot ar viņiem sarunas, vienoties par valstij labākiem nosacījumiem. Tādiem, kas veicinātu straujāku tautsaimniecības atlabšanu un darbavietu rašanos. Piemēram, kāpēc 100 latu bezdarbnieku programmā 100 latus nevarēja iedot uzņēmumiem ar nosacījumu, ka tie vismaz uz gadu rada jaunu darbavietu? Uzņēmējs piemaksātu vismaz 80 latus, lai nodrošinātu minimālo algu, un cilvēki iegūtu stabilu darba vietu, savukārt valsts iegūtu vēl vienu nodokļa maksātāju. Ir jāatbalsta uzņēmumi, kas tagad knapi velk dzīvību. Šobrīd neiekasēto nodokļu veidā valsts kasei garām aiziet aptuveni 3 miljardi latu! Mums budžetu prasa samazināt par 400 miljoniem! Jāpanāk, lai uzņēmumi nepaliktu pelēkajā zonā. To var panākt ar saprātīgu nodokļu apmēra noteikšanu.
– Kādu vajadzētu veidot nodokļu politiku? “Par labu Latviju” paredz drošu un motivējošu nodokļu sistēmu – kāda tā ir? Paredzat arī atvieglojumu no ienākuma nodokļa 25 procentu apjomā par katru apgādībā esošo bērnu. Bet kā būs ar progresīvo ienākuma nodokli?
– Motivējoša nodokļu sistēma nozīmē – mazi nodokļi, kurus ir iespējams samaksāt. Nevienā no Baltijas valstīm nav tik augsts iedzīvotāju ienākuma nodoklis kā pie mums! Taču, kā jau teicu – mums ir varena nodokļu nemaksātāju zona! Šobrīd ļoti svarīgi ir atbalstīt uzņēmējus. Piemērs. Ja uzņēmums ir guvis peļņu – tam jāmaksā avanss par iespējamo peļnu nākamajā gadā. Vai tas nav absurds, īpaši šajā laikā, kad daudziem uzņemumiem peļņas nebūs? Tādejādi tiek iesaldēta nauda, ko uzņēmums varētu izmantot attīstībai, jaunu darba vietu radīšanai. Mūsu pieeja – maksimāli atbalstīt uzņēmējdarbību. Domājam – ja tiek sākts jauns bizness, darba devējam jāsamazina nodokļu slogs par pirmajām 5 darba vietām, ja tās pastāv vismaz vienu gadu un nodokļu atvieglojuma līdzekļi tiek ieguldīti uzņēmuma attīstībā.
Mēs esam par progresīvo nodokli, kas mūsu izpratnē nozīmē mazturīgāko aizsardzību. Ja cilvēkam ir minimālā alga, tā ar nodokli netiek aplikta, jo tiek piemērots neapliekamaias minimums 180 latu apmērā. Algām no 180 līdz 540 latiem ar nodokli neapliekamais minimums būtu 100 latu, bet no 540 līdz 900 latiem – 50 latu, savukārt virs 900 latiem visi ienākumi tiktu aplikti ar pilnu ienākuma nodokli. Šis ir princips – turīgākie maksā vairāk. Turklāt šajā gadījumā cilvēku maciņos paliek vairāk naudas, ko tērēt. Un jo vairāk tērējam, jo vairāk nauda nonāk biznesa apritē, jo vairāk aug ekonomika utt.
– Vai sociālās jomas problēmas iespējams risināt, nesamazinot pensijas un nepaaugstinot pensionēšanās vecumu? “Par labu Latviju” uzskata, ka līdz pensijai cilvēki uztur valsti, pēc tam valsts uztur pensionārus. Taču jau šobrīd gados veco cilvēku īpatsvars ir pārāk liels.
– Piekrītu, demogrāfiskā situācija ir smaga. PLL pieeja – nevis samazināt pensijas, jau tagad paaugstināt pensionēšanās vecumu un vairot nabadzību, bet stimulēt ekonomiku, radīt apstākļus, lai vecākā paaudze labprātīgi ilgāk paliktu darba tirgū. Arī šodien daudzi seniori 60 gadu vecumā nebūt neraujas pensijā, ja ir labs darbs un pietiek laika atpūtai, ģimenei utt. Jārada iespējas, ko katrs brīvi var izmantot. Turklāt, ja nebūs ekonomiski aktīva valsts, kur tad cilvēki 65 gadu vecumā strādās, ja rindā uz darbu stāvēs jaunie?
– Kā attīstīt novadus un novadu nomales? Kā tagad vērtējat reģionālo reformu Vidzemē?
– Līdz šim valstī nav bijusi izstrādāta nopietna valsts pierobežu politika, kāda tā ir, piemēram, Igaunijai. Pierobežā jānosaka īpaši nosacījumu, kas novērš nodokļu atšķirību radītās cenu atšķirības, jābūt iespējām saņemt veselības aprūpi, neatkarīgi no piederības valstij utt.
Reģionālā reforma ir veikta uz „kartes”- ir iezīmētas robežas, taču reālajā dzīvē daudzviet reforma vēl īsti „nav iedarbināta”. Gan pašas pašvaldības, kas vilcinās, gan arī atsevišķas valsts institūcijas, kas negrib nodot savas funkcijas pašvaldībām. Kad reforma būs ieviesta realitātē, mēs varēsim to izvērtēt.
– Kā un kad iecerēts nodrošināt kvalitatīvu bezmaksas izglītību līdz augstskolai, ja šobrīd “bezmaksas” izglītība ir ļoti dārga?
– Katrā mācību priekšmetā ir jābūt vienai obligātai mācību grāmatai, par ko valsts samaksājusi autortiesības, un par ko nav nepieciešami nekādi papildu izdevumi katru gadu. Turklāt jābūt iespējai arī šo grāmatu internetā iegūt elektroniskā formātā. Jābūt stingrai valsts kontrolei pieļaujamo pamata mācību līdzekļu ziņā. Ja šo jomu atstāj pašplūsmā, tad rodas sajukums skolās, kur nosaka, kuru grāmatu izvēlēties. Un līdztekus ir labas biznesa iespējas gan mācību grāmatu un mācību līdzekļu sagatavotājiem, gan izdevējiem. Tas nedrīkst būt uz obligātās izglītības rēķina!
– Enerģētika – valsts neatkarības jautājums. Kā jūsuprāt varētu atbrīvoties no Krievijas monopolstāvokļa energoresursu nodrošināšanā? Vai varbūt tas nav vajadzīgs?
– Mazo ciematu koģenerācijas stacijas, kas ražo gan elektrību, gan siltumu, izmantojot šķeldu, ir viens no veidiem, kā veicināt energo neatkarību un efektīvu resursu izmatošanu. Bija plāns Liepājā celt ogļu staciju, taču šis lēmums ir iestrēdzis valdībā. Energo resursu daudzveidības nodrošināšana ir ilgtermiņa uzdevums, jo ir jāizbūvē ražošanas infrastruktūra, tāpēc lēmumi par resursu dažādošanu jāpieņem un jāsāk realizēt jau šodien.
– Uz kā rēķina var nodrošināt bezmaksas veselības aprūpi bērniem un pensionāriem? Turklāt vai tas ir nepieciešams vecākiem, kuriem ir liela alga un pensija? Vai nevajadzētu domāt, kā nodrošināt kvalitatīvu un pieejamu medicīnisko aprūpi laukos? Cik slimnīcas vajadzīgas valstī?
– Ja cilvēki maksā nodokļus valstij, viņiem no valsts ir jāsaņem arī kaut kas pretī. Kāda būs motivācija lielo algu saņēmējiem maksāt nodokļus, ja viņu bērniem un vecākiem tiks liegta iespēja saņemt bezmaksas veselības pakalpojumus?
Princips, ka katrā reģionā ir viena spēcīga, ar labu aparatūru aprīkota slimnīca, ir pareizs. Mazās slimnīcas ir pārveidojamas par ambulatorām iestādēm, diennakts aprūpes centriem. Būtisks trūkums, kas neļauj šai sistēmai parādīt savas priekšrocības, ir jaunas visaptverošas neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta darbības koncepcijas ieviešana. Tā vēl nav nostabilizējusies, turklāt apgrūtina sliktie ceļi, kā arī sabiedriskā transporta problēmas. Cilvēki nevar nokļūt līdz slimnīcām un dakteriem, bet ārsti līdz slimniekiem. Risinot veselības aprūpes problēmas, ir jārisina arī transporta problēma! Ir jānostiprina ģimenes ārstu prakses, panākot, ka tās savstarpēji kooperējas un nodrošina to, ka ārstu var izsaukt arī vēlu vakaros un brīvdienās, tāpat ārstu praksēs jābūt medmāsām, ārstu palīgiem. Jāpilnveido arī valsts kompensējamo medikamentu sistēma. Ir jānodrošina ļoti laba ambulatorā aprūpe, lai cilvēki pēc iespējas retāk nokļūtu slimnīcā. Neatliekamā medicīniskā palīdzība un slimnīca valstij izmaksā dārgāk nekā tas, ka cilvēki var saņemt valsts kompensētus medikamentus un bez maksas apmeklēt ārstu.
– Kā piesaistīt laukiem vairāk Eiropas naudas? Zināms, ka mums ir mazs atbalsts, salīdzinot ar vecajām Eiropas valstīm.
– 2011. gadā sākas ES līdzekļu plānošana 2013.-2020. gadam. Zemkopības ministrijai kopā ar Finanšu ministriju un premjeru šis jautājums ir jāatrisina. To var izdarīt, tikai jādara.
– Ko ir paredzēts darīt, lai latvieši atgrieztos no svešuma dzimtenē?
– Ja būs darba vietas, daudzi atgriezīsies. Ir jāattīsta valsts ekonomika! Es iesaistījos apvienībā „Par labu Latviju”, jo tai ir konkrēts un racionāls skatījums, kā veicināt ekonomisko izaugsmi. Otrs jautājums – cik stipra ir mūsu katra uzticība valstij un cik spēcīga ir mīlestība pret Latviju. Arī bez tās Latvija nespēs nedz atgūties no krīzes, nedz attīstīties. Tāpēc esmu atgriezies politikā – lai veidotu uzticamāku politiku un cilvēki uzticētos varai. Tas ir ārkārtīgi svarīgi.
Alūksnieši vērtē “Par labu Latviju”
jānis polis, vēsturnieks
Apvienības „Par labu Latviju” valdes priekšsēdētāja Gunta Ulmaņa atbildes liecina, ka viņš politikā patiešām nav iesācējs. Gudri runā par pašsaprotamām lietām! Kā lai neatceras, ka tikpat „populāri” savulaik startēja Tautas partija un LPP/LC! Žurnālistei taisnība – Ulmaņa prezentētā PLL priekšvēlēšanu programma ir tikpat „gudra” un satur vienīgi populārus, tautai tīkamus lozungus.
Par valsts budžeta deficīta mazināšanu: viss pareizi. Bet par ko PLL „dižie trīnīši” domāja brīdī, kad paši ieņēma ļoti augstus posteņus? Kura partija visilgāk bija valdošajā koalīcijā un visilgāk ieņēma premjera posteni? Vai tieši Kalvīša „trekno gadu” periods nav raksturīgs ar visbērnišķīgākajām kļūdām valsts pārvaldē? Ja nebūtu šo kļūdu, tad ar Starptautisko Valūtas fondu mums vispār nevajadzētu saistīties.
Par nodokļu politiku: katrs Latvijas uzņēmējs sen ilgojas pēc „drošas un motivējošas nodokļu sistēmas”, par kādu runā Ulmanis. Bet vai viņa pieminēto absurdu par uzņēmumu peļņas nodokli avansu ieviesa V. Dombrovskis? Katrs uzņēmējs apstiprinās, ka šis absurds ir „pārdzīvojis” jau daudzas valdības. Un kāpēc PPL „trīnīši” to pamana tikai tagad?
Jebkurš normāli domājošs vēlētājs aplaudēs arī Ulmaņa citētajam sauklim: „Mēs esam par progresīvo nodokli, kas mūsu izpratnē nozīmē mazturīgāko aizsardzību.” Visā civilizētajā Eiropā šis sauklis jau sen ir īstenots, bet mums kopš „otro ulmaņlaiku” sākuma jau divi gadu desmiti apritējuši, bet vēl kavējamies.
Eksprezidents acīgi pamanījis arī, ka reģionālā reforma veikta tikai „uz kartes”. Kā lai neatceras, ka vienlaikus pat divas šo reformu komisijas pilnā sparā darbojās jau Ulmaņa prezidentūras sākumā, un tad pat līdz „kartei” nenonāca.
Atzinīgi vērtēju izteikumu, ka skolās „katrā mācību priekšmetā jābūt vienai obligātai mācību grāmatai”. Citādi sanāk, ka liela daļa jauniešu apgūst, piemēram, pavisam citu, no Maskavas skatu punkta rakstītu, vēsturi.
Jauks arī ierosinājums par „energoresursu daudzveidības nodrošināšanu”. Īpaši svaigi tas būtu skanējis pirms gadiem divdesmit.
Arī uz citiem jautājumiem G. Ulmanis atbild skaisti – kā pravietis Runģis no populāras K. Skalbes pasakas. „Es iesaistījos apvienībā „Par labu Latviju”, jo tai ir konkrēts un racionāls skatījums, kā veicināt ekonomisko izaugsmi.” Ak, tad beidzot ir? Jau sen vajadzēja!
Vēlreiz variējot klasiku, pietiek trim sivēntiņiem rukšķēt un piesaulē gozēties! Nāk rudentiņš. Laiks celt māju! Ne sev, bet Latvijai…
Arita Vīksna, Politoloģijas maģistrantūras pirmā kursa studente
Vēlreiz un vēlreiz vēlētājiem jāatgādina, ka partijas šobrīd tikai sola. Kāds ir PLL risinājums, lai SFV nosacījumi būtu izdevīgāki valstij? Vai tas nav tas pats populisms un populārais lozungs, ko vēlētāji šobrīd grib dzirdēt? Bet jāsaka, ka vēlētāju pacietības mērs ir diezgan tuvu kritiskajai robežai un diez’ vai kāds uzķersies uz “vienošanās memorandiem”, kas it kā formāli uzliek lielāku atbildību partijas solījumiem pilsoniski aktīvajai sabiedrības daļai – nevalstisko organizāciju pārstāvjiem.
Partijas nostāja – pirmajā gadā samazināt nodokļu slogu par pirmajām piecām darba vietām – varētu veicināt uzņēmējdarbību. Taču grūti pateikt, kā tas ietekmētu valsts budžetu ilgtermiņā, tāpēc vajadzētu nākt klajā ar konkrētiem aprēķiniem. Nav arī skaidrs, vai tas būtu vērā ņemams atspaids uzņēmējiem un mudinājums maksāt nodokļus par pārējiem darbiniekiem. Bet nodokļu iemaksāšana avansā tiešām ir absurds, kas būtu jāpārskata. Tādās pašās domās ir arī Tirdzniecības un rūpniecības kamera, kura pārstāv uzņēmējus. Partijām vairāk būtu jāieklausās, ko saka paši uzņēmēji. Līdzīgi būtu jādara arī pašvaldībām, kurās uzņēmēju konsultatīvās padomes daudzviet pastāv tikai formāli. Bet Valmierā, piemēram, uzņēmēju padome efektīvi darbojas jau gadiem.
Ulmanis atzīst, ka reģionālā reforma daudzviet darbojas tikai “uz kartes” un ministrijām būtu jānodod daļa savu funkciju pašvaldībām. Turklāt pastāv arī plānošanas reģioni. Piemēram, Vidzemes plānošanas reģionam nav resursu, lai veicinātu novada attīstību un attīstības dokumentos iekļautās prioritātes. Šobrīd Plānošanas reģionu lēmumiem ir tikai ieteikuma raksturs. Tad varbūt tie jālikvidē vispār, jo šobrīd darba rezultāts nav redzams. Turklāt plānošanas reģioniem arī nav nekādas atbildības vēlētāju priekšā.
PLL risinājums samilzušajai problēmai par bezmaksas grāmatām skolā – viena obligātā mācību grāmata katrā priekšmetā – izklausās diezgan baisi. Arī tālākais – “jābūt stingrai valsts kontrolei pieļaujamo pamata mācību līdzekļu ziņā” – skan diezgan diktatoriski. Vai atgriezīsimies PSRS laikos, kad bija “pareizās” un “nepareizās” grāmatas? Jautājums par valsts subsidētajām grāmatām ir jārisina savādāk, jo noteikt vienu grāmatu priekšmetā – tas ir smieklīgi. Turklāt jānorāda, ka Ulmanis nerunā pats, bet gan vārds vārdā citē partijas programmu.
Veselības sistēmas jautājums alūksniešiem ir sāpīgs, jo multifunkcionālas slimnīcas statuss Alūksnes slimnīcai pagaidām ir piešķirts uz diviem gadiem. Ja Ulmanis saka, ka katrā reģionā ir jābūt vienai spēcīgai slimnīcai, tad tas nozīmē, ka arī Vidzemē vajadzētu būt tikai vienai slimnīcai. Mana reakcija uz to ir tikpat asa un emocionāla kā jebkuram alūksnietim, kurš apzinās, ka tuvākajā laikā slimnīca var tikt pārveidota par dienas ambulatoru.
Par politikas uzticamību, uzticību valdībai un parlamentam gan trāpīts desmitniekā. Taču nav skaidrs, vai Ulmanis saprot, kur viņš ir iesaistījies, jo savulaik tieši viņa pārstāvētās apvienības partija bija viena no tām, kura pilnībā salauza sabiedrības uzticību valdībai un parlamentam. Vai iesaistoties politikā viņš varēs palielināt uzticamību politikai? Vai viņam pa spēkam būs atgūt nozagto valsti? Vai Ulmanis saprot, ka valsts ir nozagta?
