Vērtējumu izsaka vēsturnieks Jānis Polis un Politoloģijas maģistrantūras pirmā kursa studente Arita Vīksna.
Jānis Polis, vēsturnieks
-Par budžeta deficīta samazināšanu J. Klementjevs nepasaka neko jaunu: valsts izdevumu optimizēšana, lieko tēriņu precizēšana, ekonomikas atdzīvināšana. Arī citos jautājumos: par valsts nodokļu politiku, sociālajām problēmām, novadu un reģionu attīstību, Eiropas fondu līdzekļu piesaisti, reģionālo reformu, mazajām lauku skolām, enerģētikas jomu, veselības aprūpi laukos un demogrāfisko programmu atbildes ir absolūti formālas. Visas šīs aksiomas var izlasīt “Saskaņas centra” potenciālo sadarbības partneru – apvienības “Par labu Latviju” veidojošo partiju priekšvēlēšanu programmās jau pirms daudziem, daudziem gadiem. Pareizas domas, bet vaina viena – tās netiek īstenotas.
Atšķirīgs ir viedoklis par nepilsoņiem. Tiktāl I. Klementjevam taisnība – mistiskais nepilsoņa statuss ir kauns. Bet neviena civilizēta valsts pilsoņa statusu neizdāļā. 20 neatkarības gadi ir pietiekams laiks, lai katrs izvēlētos, kuras valsts pilsonim būt. Ja tik ilgā periodā kāds nav apguvis valsts valodu, kā arī Satversmes un vēstures pamatjēdzienus, tad diez vai tādu var uzskatīt par Latvijai lojālu. Tas patiešām ir kauns! Un tādi “pilsoņi” Latvijai nav vajadzīgi.
I. Klementjevs izvairās atbildēt uz ļoti būtisku jautājumu – ar kuriem politiskajiem spēkiem tiks veidota koalīcija “Saskaņas centra” uzvaras gadījumā. “Par to var lemt tikai un vienīgi pēc vēlēšanu rezultātiem” – tāda nostādne liecina, ka arī “Saskaņas centram” piemīt mūsu politikāņiem raksturīgais hameleonisms. Vienalga kā, bet galvenais – tikt pie siles!
Līdzšinējā “Saskaņas centra” atrašanās opozīcijā gan ir vairāk formāla, nekā faktiska. 9. Saeimas laikā labējo partiju kašķēšanās rezultātā vairākkārt veidojās situācija, kad valdošā koalīcija palika mazākumā un balsojumu tai par labu izšķīra tieši “Saskaņas centra” deputāti. Tādējādi šiem politiķiem nav morālu tiesību distancēties no līdzatbildības par pašreizējo situāciju valstī. I. Klementjeva uzvārda brālis Andrejs visu šo laiku ir “Saskaņas centra” pārstāvis Saeimas prezidijā. Neaizmirsīsim viņa nievīgo smīnu brīžos, kad tribīnē tiek runāts par pašu būtiskāko – Latvijas nacionālajām interesēm!
Tiesa, “Saskaņas centrs” vēl nav ticis pārstāvēts valdībā, un līdz ar to tam nevar pārmest Tautas partijai un LPP/LC raksturīgo “strausa taktiku”– visgrūtākajos brīžos nostāties opozīcijā. Toties šiem politiķiem ir raksturīgas divas sejas – latviešiem šī apvienība sevi iztēlo kā rāmu, pragmatisku un sociāldemokrātisku, bet krievu šovinistiskajām aprindām sola sarīkot Bišketas grautiņu, ja netiks pie varas. Premjera amatam nominētais Jānis Urbanovičs tērgā par samierināšanos un 2. pasaules kara upuru cienīšanu, bet EP deputāti Alfrēds Rubiks un Aleksandrs Mirskis kopā ar “Kremļa žagatu” Tatjanu Ždanoku ignorē deportētajiem baltiešiem veltītās piemiņas plāksnes atklāšanu Briselē. Latgales saraksta līderis Tutins vaimanā par Latgales “latišizāciju” (kādas šausmas!), un impēriskā ordeņlente pie viņa krūtīm liek nojaust, no kuras puses nabaga latgaliešiem gaidāma īstā pestīšana.
Jau ilgus gadus politologi Tautas partiju (tagad – PLL) vērtē kā latviešu, bet “Saskaņas centru” – kā krievu lielburžuāzijas lobiju. Iespaidīgā priekšvēlēšanu aģitācija, kad abu šo spēku rīcībā ir veseli TV kanāli, pierāda šā vērtējuma patiesīgumu. Tātad šo politisko spēku uzvaras gadījumā gaidāmi divkārt labāki “treknie gadi”? Tikai – kam tie būs trekni?
Visu cieņu olimpiskajam čempionam un pedagoģisko zinātņu doktoram I.Klementjevam! Jautājums tikai, vai politika ir viņa spējām piemērotākā darbības joma.
Arita Vīksna, Politoloģijas maģistrantūras pirmā kursa studente
-Lai gan Ivans Klementjevs norāda, ka budžeta deficīts jāmazina, vēl ciešāk savelkot jostu, šobrīd “Saskaņas centrs” baidās atklāt, kā tieši to grasās darīt. Ir saprotams, ka reāls rīcības plāns – vēl vairāk samazināt izdevumus veselības, izglītības, labklājības un citās jomās – šobrīd nenāktu par labu reitingiem. Baidos, ka aplamas ir runas par pašreizējās valdības interpretāciju par starptautisko aizdevēju it kā neizvirzītajām prasībām. Lai gan vēlētāju atmiņa ir apmēram tikai trīs mēnešus gara, nevajadzētu aizmirst, ka starptautiskajiem aizdevējiem bija nepieciešams garants, ka Latvija tuvākajā nākotnē spēs realizēt bezdeficīta budžetu un būs spējīga atmaksāt parādu. “Saskaņas centrs” norāda, ka aizdevuma lūgums ir pazemojums. Vai ģimenes hipotekārais kredīts arī ir pazemojums ģimenei?
I.Klementjevs šobrīd ir gatavs runāt tikai par tiem jautājumiem, kuri “atstrādāti” un pārdomāti priekšvēlēšanu programmā.
““Saskaņas centrs” bija opozīcijā, un tādēļ mūsu iespējas šajā jomā (novadu attīstībā) bija niecīgas,” ir ārkārtīgi muļķīgs attaisnojums. Cienu Klementjeva partijas biedra Valērija Agešina atbildi žurnālistam Didzim Melbiksim augusta beigās: “Es nekādā gadījumā negatavojos aizbildināties ar to, ka mēs bijām opozīcijā un opozīcija nevar panākt itin neko. Tā ir vāju cilvēku nostāja. Mēs neesam tādi.” Tas nozīmē, ka “Saskaņas centra” politiķi nonāk pretrunās. Taču jāteic, ka, būdams opozīcijā, tas nav pieļāvis vairāku būtisku likumprojektu pieņemšanu, piemēram, PVN paaugstināšu līdz 23 %.
Man grūti teikt, cik pārskatāma ir naudas plūsma no Eiropas fondiem un vai tā tiek izmantota efektīvi. Taču jāsaka, ka struktūrfondu naudas izmantošanas apvienošana vienā institūcijā diez vai to padarītu efektīvāku, jo kompetentākie šajā jomā tomēr ir konkrēto ministriju darbinieki. Iespējams, ka var izveidot caurskatāmu un kompetentu institūciju Eiropas naudas pārvaldei. Bet vai šobrīd Latvijai ir nepieciešamas jaunas institūcijas?
I.Klementjevs daudzos jautājumos tomēr ir nekonkrēts. Piemēram, uz jautājumu par neatkarību enerģētikas jomā viņš nemaz neatbild, teikdams, ka ir “ļoti daudz inovāciju, kas atļauj tādām valstīm kā Latvija domāt un strādāt pie alternatīvās enerģijas izmantošanas”. Diemžēl viņš izvairās runāt par enerģētikas tirgu, kas saistīts ar Krieviju, un vēlētājus interesē visvairāk.
“Saskaņas centra” nostāja veselības aprūpē saistīta ar godprātīgu nodokļu maksāšanu. Līdzīgi kā Igaunijā, tas iestājas par sociālo taisnīgumu – ja sociālo nodokli samaksā, tad vari saņemt sociālos pakalpojumus par brīvu. Šāda pieeja šķiet saprātīga, un tas varētu mudināt maksāt sociālo nodokli arī tos, kuri domā, ka pensija vēl tālu, un netic, ka šodien maksātie nodokļi vecumdienās nodrošinās pienācīgu pensiju.
Man nav skaidrs, kāpēc I.Klementjevs atsakās atklāt, ar kuriem politiskajiem spēkiem “Saskaņas centrs” ir gatavs sadarboties, ja būs koalīcijā. Tas ir negodīgi pret vēlētājiem, jo variantu jau nemaz nav daudz.
