Rēna rudens diena. Saules nav, bet laiks vēl silts un tīkams. Daudz cilvēku vieglajās automašīnās, autobusos, ar motocikliem un kājām dodas uz Pļaujas svētkiem, ko Viktora Ķirpa Ates dzirnavu muzejā svin 20. reizi. Šī ir vienīgā vieta Vidzemē, kur savākta apjomīga seno darbarīku un materiālu krātuve, kas atspoguļo mūsu tautas darba tradīcijas no sirmas senatnes līdz mūsdienām.
Atceras muzeja veidotājus
Tā pati sēta ar guļbūves ēkām, tas pats ūdens dzirnavu ezerā un zaļais zāliens, kuru šoreiz rotā no ziediem veidota Jumja zīme. Pļaujas svētki iezīmē vasaras beigas, kad viss izaudzētais ir savākts no lauka. Šajos svētkos arī daudzi cilvēki ir tie paši, kuri te bijuši vairākkārt. Viņi zina stāstīt saviem bērniem un citiem, kuri te ieradušies pirmo reizi, kā pirms gadsimta ceturkšņa radās muzejs un Pļaujas svētki, kā Viktors Ķirps īstenoja savu ieceri. Alūksnietis Guntis Treijs atceras, kā pēc V.Ķirpa aicinājuma fotografēja toreizējā kolhoza cilvēkus. Tie joprojām redzami ekspozīcijas planšetēs. “Viktors Ķirps muzeju veidot sāka, aptaujājot vietējos iedzīvotājus un izzinot, kas glabājas māju bēniņos un sētās. Tur viņš atrada daudz vērtīgu eksponātu,” saka G.Treijs. 1985.gadā dzirnavu ēkā atklāja pirmās piecas muzeja telpas, bet tagad tas aptver vairāk nekā 10 ēkas: riju, klēti, pirti, smēdi, pūnīti, dzīvojamo māju un inventāra šķūņus ar atbilstošiem eksponātiem katrā. Turklāt gandrīz viss joprojām ir darba kārtībā. Katrs var mēģināt kult ar spriguli, ar zirga gēpeli vai ar kuļmašīnu. Malt graudus ar rokas maltuvi, bet ūdensdzirnavas gan vairs nestrādā. Toties var apstrādāt linus no stiebriņa līdz kreklam, kult sviestu, malt cigoriņus, separēt pienu, gatavot kartupeļu cieti, mazgāt un velēt veļu…
Ceļ godā senču darba tikumu
Šoreiz goda vietā ir kuļmašīna, kura tiek iedarbināta pēc ilgāka pārtraukuma. Zeltinietis Voldemārs Cinglers jaunībā strādāja uz kuļmašīnas jeb tīrkūlēja “Imanta”, kura ir lielāka un jaudīgāka par Pļaujas svētkos darbināto. ‘Strādājām maiņās, ik pa stundai mainījāmies. Biju jauns un spēka pilns, tāpēc darbs nelikās grūts,” saka V.Cinglers. Viņš atzīst, ka gados vecākajiem cilvēkiem patīk atcerēties jaunību un senos lauku darbus. Savukārt jaunie redz un uzzina, kā strādāja viņu senči. “Mums vēl tagad mājās ir veļas vāle, ar kuru velējām linu palagus. Linu nekad negludināja. Esmu gan velējusi, gan mazgājusi uz veļas dēļa,” stāsta Jaunlaicenes folkloras kopas “Putnis” vadītāja Inga Ārste.
“Šajos svētkos ceļam godā senču darba tikumu un tradīcijas. Tas ļauj salīdzināt ar šodien veicamajiem darbiem. Būtu, protams, labi, ja jaunieši izdarītu arī secinājumus,” uzskata Alūksnes mākslas skolas direktors Ojārs Vēliņš. Protams, atšķirības ir ļoti krasas, tāpēc senie darbi jauniešiem šķiet eksotiski. Atceros V.Ķirpa salīdzinājumu: “Agrāk vīri bija no dzelzs, jo arkli bija no koka. Tagad arkli ir no dzelzs, bet vīri…” Viņš uzskatīja, ka svēts pienākums ir nodot no paaudzes paaudzē darba tikumu. Kā tas notiek, katrs var izdarīt savus secinājumus.
Var lepoties ar Ates muzeju
“Šis muzejs ir vajadzīgs mums visiem gan darba tikuma saglabāšanai, gan sevis apzināšanai. Tagad varam teikt paldies muzeja veidotājam un viņa atbalstītājiem, sūtot tiem sveicienus ar mākoņiem, kuri slīd pāri Ates dzirnavām. Pateicību pelna arī visi tie, kuri par muzeju rūpējas tagad, gādājot, lai tas būtu sakopts ikdienā un svētkos,” saka svētku vadītāja Alda Alberte. Viņa kopā ar Tirzas dramatiskā kolektīva dalībniekiem nodod muzeja vadītājai Natālijai Pomerancei Jumja dāvanu – grābekli, kas katrā sētā ir pirmais palīgs. To saņem arī Annas, Jaunannas un Kalncempju pagasta pārvaldes vadītāja Vēsma Čugunova. Viņa uzsver, ka Pļaujas svētki ir svarīgākais notikums Alūksnes novadā. “V.Ķirpa muzejs ir skaistākā un sakoptākā vieta novadā, tāpēc tā dibinātājs var būt laimīgs, redzot, ka viņa idejas dzīvo,” atzīst V..Čugunova.
Pļaujas svētkos vajadzīgas arī īpašas izklaides. Vīri spēkojas droškas ar braucējiem vilkšanā un labības maisu celšanā, bet sievas sacenšas veiklībā – kura būs pratusi nomizot garāko mizu ābolam un kura atradīs vairāk santīmu graudos, tā būs uzvarētāja. Visus silda Vītolu ģimene, kas uzstājas kopā ar folkloras kopu “Pērlis”. Cesvaines teātra izrāde “Visi radi kopā” stāsta par latviešu kapu svētkiem. Tirzas dejotāji aicina visus uz kopīgu sadanci.
