«Kad cilvēks bieži slimo, bet, dodot vienu, otru, trešo medikamentu, labāk nekļūst, jāsāk meklēt iemesls. Tādā gadījumā parasti ir divi varianti – vai nu nepareizi noteikta diagnoze, vai ir problēmas kādā dzīves aspektā. Aprunājoties visbiežāk atklājas, ka pacientam nav kārtībā iekšējā pasaule. Pietrūkst harmonijas,» secina ģimenes ārste Ilva Koškina, kura savā darbā vienmēr centusies ņemt vērā to otru, neredzamo, pusi. Par tās ietekmi uz veselības stāvokli mediķi zina, bet dažkārt laika vai izglītības trūkuma dēļ attiecīgajā jomā daudzi izvēlas par to nerunāt. Tomēr fakts ir teju pierādīts – cilvēka emocionālajā pasaulē notiekošajam ir ļoti liela ietekme uz viņa fizisko veselību un atveseļošanos!
«Ļoti bieži sasirgušais cilvēks to noliedz. Pieņemu, ka ne visi vēlas zināt šīs lietas, ne visiem tas ir vajadzīgs un ne visi grib strādāt ar sevi, jo tas ir smags un nepatīkams darbs. Vieglāk visās nelaimēs vainot ārstus, kas izraksta nepareizas zāles, kaimiņus, vidi, valdību, jebko, tikai ne sevi. Tomēr brīdī, kad es pats uzņemos atbildību par savu dzīvi, spēju to arī sakārtot, un lietas sāk notikt, piemēram, pazūd saslimšanas. Protams, ir gadījumi, kur bez medicīnas neiztikt, bet lielākoties tā tabletīte, sīrupiņš un antibiotika nemaz nav vajadzīga,» stāsta mediķe, norādīdama, ka atbildība cieši saistīta ar dzīves mērķi un ticību spējai to sasniegt, par ko Ilva daudzkārt varējusi pārliecināties arī savā pieredzē.
«Pati esmu tvērusi dzīvi ļoti viegli. Nesatraucos par lietām, ko nevar izmainīt, un arī par tām, ko var – vienkārši ņemu tās un mainu! Uzskatu, ka pilnīgi viss dzīvē ir iespējams – lai kāds man pierāda pretējo,» izaicina I.Koškina.
Tomēr ceļā uz ideālo mērķi – arī veselību – mēdz gadīties dažādi objektīvi un subjektīvi šķēršļi, īpašības, parādības un emocijas, kam piemīt destruktīva daba. Piemēram, neapmierinātība, bailes, neizrunātas attiecības, kas no iekšienes grauž ne tikai iesaistītos pieaugušos, bet arī viņu bērnus.
«Bieži ir tā – kamēr atvase dzīvo kopā ar vecākiem, viņš slimo, bet, tiklīdz sāk patstāvīgu dzīvi, tas beidzas, ko parasti noraksta uz imunitātes nostiprināšanos. Vienkārši bērns distancējies no vecāku problēmām un pats var skaidrāk izlemt, ko pieņemt, ko ne. Ja vesels mazulis pēkšņi sāk slimot un nesaprotam, kas par vainu, visticamāk, viņš sāk signalizēt par plaisu vecāku attiecībās – jāsāk runāt,» pārliecināta ārste.
Arī bailes ir graujošs process, kas bloķē smadzeņu spēju pieņemt lēmumus, aptur ticību un iekšēji liek sarauties čokurā. Turklāt tās kopā ar neapmierinātību jauc negatīvās enerģijas kokteili – stresu. Tomēr iekšējās pasaules maitāšanā vienu no lielākajām lomām spēlē skaudība.
«Ir teiciens, ka latvieša vismīļākais ēdiens ir otrs latvietis. Iespējams, tāpēc esam, kur esam, bet būtu jāpriecājas, ka draugs paaugstināts amatā vai kaimiņš nopircis jaunu mašīnu, jo tā atveram vārtus, lai arī pie mums nonāktu pozitīvās lietas,» teic I.Koškina.
Ceļš uz savu problēmu atrisināšanu mēdz būt dažāds, un to atrod katrs individuāli savā laikā. «Es piekrītu ievērojamā psihoterapeita un psihologa Valērija Siņeļņikova atziņai – mūsu problēmas nav Dieva sods, bet mācība, jo mēs dzīvojam šajā pasaulē, lai mācītos. Vispirms cilvēkam jābūt maksimāli godīgam, lai saprastu, kas viņam nav paticis. Varbūt tas, piemēram, ir aizvainojums uz draudzeni, varbūt sīkumi, kuri laikus nav neitralizēti un nu pārtapuši par veselu atombumbu. Lai to atrisinātu, savu domu varētu pavērst citā virzienā, proti, ka ne jau draudzene mani aizvainojusi, bet es pati esmu radījusi situāciju, lai mani aizvainotu. Tā es uzņemos atbildību un zinu, kā to izlabot – no sirds piedodu draudzenei un domās aizsūtu viņai kādu dāvaniņu. Bailes savukārt tiek sūtītas, lai mēs iemācītos gūt mieru. Varu pateikties apstākļiem vai cilvēkam, kas tās izraisa, jo viņš māca mani dzīvot,» atziņās dalās Ilva.
Sagaidot situācijas uzlabošanos, protams, neiztikt bez ticības. «Ir gadījumi, kad ārsti nevar izskaidrot atveseļošanos. Visi kādam smagam slimniekam esam devuši vairs tikai dienas, mēnešus vai dažus gadus, bet cilvēks izārstējas – vai nu tas bijis brīnums, vai nokļūšana pie laba ārsta, bet pašos pamatos to paveikusi viņa ticība. Es varu pateikt diagnozi (un arī to var izdarīt piecos dažādos veidos), bet man nepatīk rakstīt spriedumus, jo turpmākais process būs atkarīgs no tā, kā pacients pats uz šo situāciju raudzīsies. Ticot labam iznākumam, viņš var nodzīvot pat trīsreiz ilgāk, nekā ārsti prognozējuši! Mēdz būt arī tādi gadījumi, kad kaite nav bezcerīga, bet cilvēks, būdams pārliecināts, ka ar viņu nu ir cauri, sevi tā noskaņo, ka var nomirt pat no iesnām,» stāsta mediķe, aicinot dzīvē uz pozitīvu domu, siltu smaidu, sirsnīgu atbalstu, atbildību un labestību, no kā atkarīga arī mūsu veselība.
