Par 1989.gada 23.augustu, kad notika leģendārā “Baltijas ceļa”
akcija, neko daudz nevaru pateikt. Tikai tik, cik stāstīts skolā
vēstures stundās un dzirdēts pa ausu galam no cilvēkiem, kas paši
tajā piedalījušies. Tā kā toreiz vēl nebiju…Lai gan ik gadu šajā datumā tiek atgādināts par notikušo,
dzirdētais un redzētais rada īslaicīgu interesi, kas vairāk ir
informatīva, nevis uz emocijām vai sajūtām balstīta. Līdzīgi ir ar
citiem nesenās vēstures notikumiem, uz kuru piemiņas pasākumiem
dodos, tāpēc patīkamu pārsteigumu sagādāja pirmdienas vakarā
notikušais “Baltijas ceļa” atceres pasākums, no kura prom pirmo
reizi devos ar gluži citādām emocijām.
Dienas laikā veidotā
ziedu josta, kā arī vakara pasākums ar atmiņu stāstiem, šī notikuma
nozīmes vērtējumu un to laiku raksturojošām dziesmām – tas viss
kopā radīja emocionālo gaisotni, kas pirmo reizi ļāva izjust, nevis
tikai izzināt tā laika notikumus, mudinot iedziļināties tajos,
nemaz negaidot līdz nākamā gada atceres dienai.
Domāju, ka prasme radīt emocionālo nokrāsu
par tā laika notikumiem ne tikai aculieciniekiem, bet arī tiem, kas
par to mācās tikai no vēstures grāmatām, ir šo pasākumu lielākā
vērtība, tāpēc atliek vēlēt, lai arī turpmāk organizatoriem izdotos
radīt ko līdzīgu. Galu galā, ja vismaz viens šo pasākumu
apmeklētājs mājās dodas kaut nedaudz pietuvinājies šo notikumu
patiesajai būtībai, tas nav maz.
