Piektdien dzima, sestdien auga, bet svētdien Ilzenē, pie Tūju dambja aiz “Siluleju” mājām, brauca precinieki – sēņu tīkotāji. Visi dalībnieki kopā vakar sēņošanas sacensībās Ilzenē salasīja 27,509 kilogramus dažādu sēņu.
Bērzlapes, “podiņi”, gailenes – šīs sēnes bija katra sēņotāja grozos. Visvairāk – bērzlapju, bet katrs atsevišķi lepojās ar saviem īpašajiem guvumiem, piemēram, arī baravikām.
Pirmie no meža pilniem sēņu groziem iznāca tēvs un dēls – ilzenieši Ansis un Armands Bronkas. Viņi atzīst, ka piedalīties sacensībās mudinājusi interese – kas un kā izdosies. A.un A.Bronkas ir pieredzes bagāti sēņotāji – šovasar abi lasa gailenes arī nodošanai uzpircējiem. “Sēņu mežā pašlaik ir daudz, tikai tārpainas. Tiesa, gailenes uzpircēji vairs neņem pretī, jo esot pārāk mitras,” saka Ansis Bronka. Viņš atminas, ka pirms diviem gadiem Ilzenes mežos 20 litru spaini ar gailenēm pielasīja stundas laikā.
Ļoti čakls sēņotājs bija Ivars Laiva – tā kā spainis jau bija pielasīts, viņš savu guvumu no meža nesa arī rokās. Kopā ar draugu Ēriku Samu un radinieku Ivaru Vanagu viņi veidoja apvienoto draudzības komandu “Ejam bekot!” no ilzeniešiem un zeltiniešiem. “Šādas sacensībās nevar nepiedalīties – tik skaists rīts! Arī ikdienā labprāt sēņoju, jo citiem ģimenes locekļiem tā nav aizraušanās. Arī manā grozā visvairāk ir bērzlapju – man nekad neizdodas uziet gaileņu vai baraviku vietas. Sēnes tīru un gatavoju pats – tāpat kā zivis,” smaidot saka I.Laiva. Jautāts par sēņošanas veiksmes formulu, I.Laiva atzīst: “Vajag tikai iet un meklēt!” “Sēņojot nekad neesmu apmaldījies, jo nedomāju par to – eju, atminos, kur gāju, un pēc tam pa to pašu ceļu nāku atpakaļ,” viņš saka.
Uz sacensībām bija ieradusies arī Serdantu ģimene no Alūksnes – māmiņa Tamāra, tētis Gunārs un gadu vecais dēliņš Kalvis. Viņi starp pārējiem sacensību dalībniekiem izcēlās ar pārdomātu noformējumu – ģimenes komandai nosaukums bija dots “Serdantbekas”. Gaumīgi noformētas lapiņas ar bekām un komandas nosaukumu rotāja dalībnieku tērpus un cepures. Serdantu ģimene ir kaismīgi sēņotāji arī ikdienā. Viņi atklāja, ka jau sen apsver domu piedalīties sēņošanas čempionātos, ko Latvijā rīko, bet līdz šim iecere tā arī nav īstenota, tādēļ ļoti saistošas šķitušas pašmāju sacensības Ilzenē.
Kad visi dalībnieki ar sēņu groziem un spaiņiem bija iznākuši no meža, sākās svēršana un mērīšana. Sacensību organizatores – Ina Rubene un Inese Pušpure sēņotājiem palīdzēja salasīto nosvērt, lai zinātu, cik daudz kurš individuāli un komanda kopā salasījuši. Mērot sēnes “cepurītes” diametru, noteica mazākās un lielākās sēnes īpašniekus. Lielāko bērzlapi – 19 centimetru diametrā – bija atradis Ivars Vanags, bet mazākā gailenīte – tikai 0,6 centimetri – bija Serdantu ģimenes groziņā, kur mamma un tētis draudzīgi vienojās, ka tā būs viņu dēliņa Kalvja atradums.
Suminot veiksmīgākos, visvairāk godalgu saņēma Serdantu ģimene – par komandas atraktīvāko noformējumu, par mazāko sēni, par vienīgo sacensību dalībnieci – sievieti un par 2.vietu komandu vērtējumā. Sumināja arī lielākās sēnes īpašnieku – Ivaru Vanagu. No visiem sacensību dalībniekiem viņš arī bija salasījis visvairāk sēņu – 5,444 kilogrami. 1.vietu kā čaklākais sēņotājs individuālajā vērtējumā saņēma Ansis Bronka, bet 2.vietu – Armands Bronka. Savukārt komandu vērtējumā 1.vietu, ņemot vērā salasīto sēņu kopējo daudzumu, izcīnīja komanda “Ejam bekot!” (14,084 kilogrami), bet 2.vietu – komanda “Serdantbekas” (7,01 kilograms). Īpašu nomināciju saņēma arī vienīgā sacensību līdzjutēja – Serdantu ģimenes omīte, kuras uzdevums bija pieskatīt mazo Kalvi, kamēr mamma un tētis sēņoja.
Sēņošanas sacensību rīkošanā ilzeniešiem jau ir pieredze – tās notika arī pirms diviem gadiem, kad bija ļoti bagātīgs sēņu gads. I.Rubene neslēpj – cerēja, ka šoreiz sacensību dalībnieku skaits būs kuplāks. “Varbūt kādam šķita par agru sacensību sākums – pulksten 6.00, bet sēņotājiem tomēr ir agri jāmostas, ja grib pirmie skaistākās sēnes salasīt,” saka I.Rubene. Sacensību noslēgumā visi kopīgi mielojās ar siltu zupu.
