Kad dārzā lasīju gurķus, dzirdēju dzērves sasaucamies. Mēdz teikt, ka dzērves uz saviem spārniem aiznes vasaru. Par laimi kļūst vēsāks, jo visu jūliju pat naktis nav sniegušas atpūtu pēc dienas nogurdinošā karstuma. Mani vienmēr pārsteidz laika ziņu diktori, kas domā, ka visus iepriecina tikai saules spīdēšana un ka vasara ir viens vienīgs atvaļinājumu laiks. Lai gan arī Latvijā karstums sasniedzis rekordus, tas nav nodarījis tādu postu, kā Krievijā, kur deg ne tikai meži, bet arī mājas un cilvēki iet bojā. Varam priecāties, ka joprojām esam mērenajā joslā, kurā nav viesuļvētru un lielu plūdu.
Bet vai protam novērtēt un izmantot to, kas mums ir? Taisnība diskusijas aizsācējiem LNT, kuri secina – mūs tēvu tēvi ir pirkuši zemi par zelta rubļiem, līduši līdumus, lai izaudzētu pārtiku. Taču mūsdienās, tikai tuvojoties valsts neatkarības 20.gadadienai, daudzi sāk saprast, ka lauksaimniecība ir visa pamats. Eiropas Savienībā katra valsts cīnās par savām interesēm, tāpēc arī Latvijai tas ir jāprot. Mūsu dabiskā pārtika ir unikāla! Kad no Norvēģijas ciemos atbrauca meitas ģimene, visi ar baudu izgaršoja gan piemājas dārzā izaugušos jaunos kartupeļus, gan gurķus un tomātus, gan gaļu. Turklāt viņi atzīst, ka Norvēģijā ir labas kvalitātes pārtikas produkti. Šīs valsts veikalos var iegādāties tikai vietējo zemnieku uzņēmuma piena produkciju. Tas nozīmē, ka tiek dotas iespējas vietējiem ražojumiem.
Mūsu dārzos un mājās lēni ar klusiem miglas soļiem ienāk rudens. Augļu ir maz – vien rets ābols sārto sānus, bet par dārzeņu un kartupeļu ražu gan nevarētu sūdzēties. Būs krājumi ziemai.
