Viena skaista diena, kurai gatavojās vairāk nekā gadu – tā par Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas simtgades svinībām saka skolas direktore Daina Dubre – Dobre. Savulaik pati absolvējusi šo skolu, tagad – Alūksnes novada lielākās skolas direktore: optimiste un vienmēr kustībā, nomodā par savu skolu.
Pesimismam Dainas dzīvē nav vietas, bet, ja arī ir grūtības, cenšas tās neizrādīt citiem. Kad 1979.gadā viņa sāka strādāt savā skolā, ko arī absolvējusi – Alūksnes 1.vidusskolā, nevarēja pat sapņos iztēloties, ka vēlāk, 2006.gadā, kļūs par šīs skolas – nu jau Valsts ģimnāzijas – direktori…
– Kā pašai sākās ceļš uz Ernsta Glika vārdā nosaukto skolu?
– Esmu ar saknēm, sirdi un dvēseli Alūksnē (smaida). Savu mīļoto ģimnāziju – tolaik gan tā bija Alūksnes 1.vidusskola – absolvēju pirms 35 gadiem. Pēc tam absolvēju Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāti, vēlāk – Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolu, tagad – akadēmiju, iegūstot maģistra grādu izglītības darba vadīšanā. Savulaik uzsāku mācības doktorantūrā, bet pašlaik tās gan nav pabeigtas. Tiesa, sākotnēji pēc vidusskolas vēlējos studēt ekonomistos, bet tas neīstenojās – kļuvu par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Trīs gadus esmu strādājusi Liepnas internātskolā, pēc tam apstākļu sakritības dēļ 1979.gadā sāku strādāt Alūksnes 1.vidusskolā. Man bija ļoti brīnišķīgi kolēģi, kādreizējie mani skolotāji laipni uzņēma skolas kolektīvā. Protams, izjutu bijību pret viņiem, bet uzskatu – no cilvēka paša ir atkarīgs, vai viņš grib – negrib saprasties, iejusties kolektīvā. Ar labām domām atminos skolas direktorus, kad pati mācījos un strādāju – Hariju Jurkeviču, Zentu Karlsoni, Leonu Baueru, Valteru Reigasu, Edmundu Tempu, Gunāru Stradiņu.
– Kādu atbildību tas uzliek – būt Valsts ģimnāzijas direktorei?
– Dzīvē nekas nav viegli, bet ir jāstrādā. Ja ir labi kolēģi, katrs zina un izdara savu darbu un to, ko viņam lūdz, ja nav vajadzīga pārlieku liela kontrole par visu paveikto, tad būt direktoram nav nemaz tik grūti (smejas). Protams, ir lietas, kas ir ļoti sarežģītas un prasa daudz enerģijas, nervu, bet – arī būt skolotājam, mācību pārzinim nav viegli. Tiesa, nevaru būt tikai direktore skolā un darbdienas beigās aizvērt skolas durvis un viss…
– Kas sniedz vislielāko gandarījumu ikdienas darbā?
– Ja bērni ir apmierināti ar skolu un tās dzīvi. Arī labs, optimistisks kolēģu garastāvoklis par to, ka viss notiek un izdodas. Gandarījumu sniedz tas, ja nav čīkstētāju, kuriem daudz ko ir grūti paveikt. Katrs cilvēks ir slinks pēc savas dabas – arī es tāda esmu un reizēm atļaujos paslinkot, bet ir darbi, kas vienmēr noteikti jāizdara. To ļoti labi var redzēt, kurš savu darbu dara no sirds. Gandarī arī jaunieši. It īpaši ģimnāzijas klasēs viņi piedzīvo pārvērtības – attīstās un kļūst par personībām, izmainās attieksme pret mācību darbu. Skolā ļaujam jauniešiem izpausties radoši, piemēram, ir jauniešu kustība, darbošanās Skolēnu ministru kabinetā, ko iespēju robežās skola atbalsta arī finansiāli, tāpat arī orķestris, koris, deju kolektīvi. Mums ģimnāzijā ir ļoti daudz muzikālu bērnu – esam iesnieguši apstiprināšanai arī jaunas izglītības programmas un varbūt mums skolā beidzot būs arī savs bigbends. Jaunieši dara to, kas viņiem ir jādara – mēs, pieaugušie, esam attieksmes veidotāji. Grūtības rada tas, ka esam provincē, tālu no galvaspilsētas. Mēs varam šeit žēloties, ka daudz kas ir slikti, bet – ja mēs paši negatīvo auru radīsim, tad tā arī būs. Ja mums katram sirdī būs vairāk labestības, ja katrs domāsim, ko labu es varu izdarīt sev un citiem, tad viss notiks!
– Alūksnes Valsts ģimnāzijai ir augstāki rādītāji eksāmenu rezultātos nekā vidēji valstī. Kā izdodas noturēt izglītības kvalitātes līmeni?
– Jā, arī šogad ģimnāzijas skolotāji var būt ļoti gandarīti, ka mūsu skolai 88,9 procenti ir A, B un C līmenis eksāmenos. Pērn mums A, B un C līmenis bija 84 procenti, bet šogad – vēl augstāks. Lai būtu Valsts ģimnāzijas statuss, A, B un C līmenim jābūt vismaz 75 procentiem – mums skaitļi runā paši par sevi. Protams, noturēt atbilstošu izglītības līmeni nav viegli – tas ir ļoti liels darbs gan visiem skolotājiem, gan audzēkņiem. To ietekmē gan apkārtējie apstākļi, gan sociālā situācija. Visi skolotāji strādā ļoti daudz ar bērniem, arī ārpus darba laika papildus, bet tas, cik bērni no tā sev paņem, ir atkarīgs no viņiem pašiem.
– Simtgade – ko tas nozīmē skolas mūžam un kāda tā bijusi ģimnāzijai?
– Es Alūksnes 1.vidusskolā sāku mācīties 1969.gadā, absolvēju – 1975.gadā, tādēļ visu šo laiku esmu vērojusi skolas attīstību. Ļoti daudz kas ir izdarīts, piemēram, mums ir pašiem savs internāts pie skolas, bet daudzām iecerēm neesam guvuši atbalstu ar projektiem, piemēram, vecā korpusa sakārtošanai. Bet ļoti ceru, ka notiks kas tāds, kas mums ļaus piesaistīt šos finanšu līdzekļus. Simtgades svētki – tā būs tikai viena diena, bet tai gatavojamies jau vismaz gadu. Svētku organizēšanā ir iesaistījušies ļoti daudzi cilvēki, par ko esmu viņiem visiem pateicīga. Ir daudz kas, ko ļoti, ļoti vēlamies paveikt, bet tas nav atkarīgs tikai no mums – diemžēl finansiālā situācija ir tāda, kāda tā ir.
– Nozīmīgajai jubilejai skola gatavojās jau kopš pagājušā gada. Tiks atstāts daudz paliekošu vērtību, piemēram, grāmata, labiekārtots skolas pagalms, Goda siena.
– Skolas iekšpagalma labiekārtošana mums bija sens sapnis, pašu skolotāju ierosinājums – nu tas ir īstenojies ar daudzu labu cilvēku atbalstu. Par to pateicamies Alūksnes novada pašvaldībai, SIA “Alūksnes bruģakmens” (Arvis Līcis), SIA “Alūksnes energoceltnieks” (Imants Ķikuts, Aivars Dauškans) un tā darbiniekiem, kas realizēja mūsu ieceres. Arī SIA “Ozolmājas” (Viktors Dubovs), SIA “Reinings” (Gints Minings), SIA “Eols”, SIA “Rūpe” (Valfrīds Vilks), Armandam Mustam, Imantam Muceniekam, Jurim Priedniekam, SIA “Alūksnes celtniecības kompānija” (Agris un Māris Svari), kā arī visiem ģimnāzijas skolotājiem, kas finansiāli atbalstīja šīs ieceres īstenošanu, un visiem, visiem pārējiem! Simtgades svinību dienā iekšpagalmā būs atvērta kafejnīca, bet ikdienā tur varēsim rīkot skolas pasākumus, jaunieši tur varēs pavadīt starpbrīžus. Par palīdzību grāmatas tapšanā vislielāko paldies sakām “SEB bankai” (Aigars Aizups), SIA “4 Plus” (Askolds Zelmenis), Alūksnes Lielās aptiekas kolektīvam un visiem citiem! Grāmatā būs apkopota informācija par ģimnāzijas dzīvi no 2005. līdz 2010.gadam. Daudz labu cilvēku mums palīdzēja arī skolas muzeja labiekārtošanā un paplašināšanā, labiekārtojot ģimnāzijas apkārtni. Savukārt Goda siena “Ģimnāzijas lepnums” stāstīs par absolventiem kopš 1991.gada, atspoguļojot katra izlaiduma augstākā mācību vērtējuma jeb vidējās atzīmes ieguvēju. Savulaik skolā teicamniekiem pasniedzām zelta un sudraba medaļas, bija arī Glika balva, bet tas prasa daudz līdzekļu.
– Mums katram patīk pasapņot – kāda būs skola pēc pieciem desmit gadiem…
– Vēlētos, lai mums ir izbūvēta pāreja – koridors starp skolas veco un jauno ēku. Lai būtu veikta pilnvērtīga skolas ēku renovācija un modernizēti mācību kabineti. Ieceru un plānu mums ir daudz – tam visam vajag finansējumu, bet es ļoti ticu, ka mēs daudz paveiksim.
– Kāds būtu jūsu vēlējums savai skolai, kolēģiem, absolventiem…
– Kolēģiem vēlu sirds siltumu, mīlestību pret audzēkņiem, sapratni, veselību, radošumu! Palikt tādiem, kādi viņi ir! Absolventiem – mīlestību pret savu skolu, lai kur arī dzīves ceļi viņus aizvestu!
