Pirmsvēlēšanu laiks ir tāds interesants laiks. Manī ir radusies tāda sapņaina sajūta, it kā pavisam, pavisam drīz varēšu dzīvot savā sapņu valstī. Politiķi tik sola un sola, un tā vien šķiet, ka pēc vēlēšanām sāksies pavisam jauna dzīve – būšot darbs, būšot mazāks nodokļu slogs, būšot lielāki pabalsti un krīze arī izčibēs. Protams, es saprotu, ka tie ir tikai solījumi un nav pilnīgi nekādas garantijas, ka kaut kas no tā visa reiz tiks īstenots, bet tik un tā ir tik forši klausīties, kā būtu, ja būtu. Sapņos izdzīvot ideālas valsts dzīvi.
Atklāšu, ka šīs būs manas pirmās Saeimas vēlēšanas, tāpēc savu izvēli, par ko balsot, gribu izvērtēt īpaši rūpīgi. Turu ausis un acis vaļā, lai saprastu, kurš ir labais un no kā jāturas pa gabalu. Man nav šīs sliktās pagātnes pieredzes, nevaru spriest un nosodīt kādus tālus pagātnes notikumus. Man viņi visi ir vienādi – pilnīgi baltas lapas. Un, šķiet, tieši tas ir pats grūtākais – atsijāt no pelavām graudus. Atdot savu vienu un vienīgo balsi ar pārliecību. Iespējams, lielajā balsu “katlā” mana balss būs pavisam niecīga, bet man pašai tā būs bijusi ļoti svarīga izvēle. Ja mēs katrs rūpīgi pārdomāsim, par ko balsot, un neļausimies mirkļa ieteikumiem, mirkļa reklāmām, tad valdībā strādās tie īstie cilvēki. Tad nebūs jāgaužas un jādusmojas, jo tie būs mūsu katra ievēlētie cilvēki.
