Sestdien Jaunlaicenē notika soļotāja Ādolfa Liepaskalna simtgadei veltītā cikla otrais pasākums, kas šoreiz aizritēja ar nosaukumu “Liepaskalns, kuru nepazinām”. Tāpat kā cikla atklāšanas pasākumā Alsviķu pagasta Karvā, arī Jaunlaicenē notikušais vienkopus pulcēja vairāk kā simts dalībnieku. Par to, kāds izvērtās pasākums un ko jaunu tas ļāva uzzināt par izcilo novadnieku, vairāk stāsta viena no pasākuma organizatorēm un Jaunlaicenes muižas muzeja vadītāja Sandra Jankovska:
Šajā pasākumā akcentu vēlējāmies likt uz Ādolfa Liepaskalna māksliniecisko darbību, kam soļotājs nodevies ārpus sacensību arēnas. Starp tām, galvenokārt, minama dziedāšana, zīmēšana un dzejas rakstīšana. Šīs radošās izpausmes ieskicētas viņam veltītajā izstādē, kam dots tāds pats nosaukums kā pasākumam. Vienkārši mēs visi zinām par viņa sportiskajiem sasniegumiem, taču aizmirstam, ka viņam bijis talants arī citās jomās.
Piemēram, izrādās, ka savulaik Ādolfs Liepaskalns vēlējies kļūt par dziedātāju. Viņš ļoti mīlējis klasisko mūziku, it sevišķi operu, ko iespēju robežās centies apmeklēt. Diemžēl dzīves sākumposmā soļotājs saslimis ar smagu slimību, kas atstājusi iespaidu uz balsi. Līdz ar to pazaudēts arī sapnis par dziedātāja karjeru. Ņemot vērā šo viņa dzīves posmu, piedalīties pasākumā bijām uzaicinājuši Rīgas Āgenskalna baptistu draudzes kori. Tā kā pasākums notika Opekalna baznīcā, viņi, protams, izpildīja vairāk garīga rakstura dziesmas.
Šī pati slimība atsaucās arī uz viņa fiziskajām aktivitātēm. Interesants likās fakts, ka skolas laikā fizkultūrā viņam bija trijnieks. Lielu iespaidu uz mani atstāja stāsts par to, kā Ādolfs savulaik uzaicinājis uz sacensībām skrieties sava apvidus spēcīgāko puisi. Šīm sacīkstēm par pamatu kalpoja vienaudži, kas apcēla viņu vārguma dēļ. Lai gan Ādolfs bija izvēlējies ļoti garu distanci, viņš izturēja gandrīz līdz beigām un, ja vien pēdējā brīdī viņam nebūtu kāja aizķērusies, iespējams, tajā uzvarētu, jo arī no otra puiša šis duelis prasīja pārcilvēciskus spēkus un izturību.
Šo notikumu pēc mūsu lūguma vizuāli ir attēlojis mākslinieks Rauls Zitmanis. Līdztekus viņa gleznai, izstādē apskatāmi arī paša Ādolfa Liepaskalna darbi. Cik esmu dzirdējusi no zinošiem cilvēkiem, tie ir diezgan augstā kvalitātē. Tāpat izstādē esam iekļāvuši viņa rakstīto dzeju. Atsevišķi dzejoļi ir ar satīrisku pieskaņu. Tajos soļotājs ir pasmējies pats par sevi, paskatoties uz sevi no malas. Piemēram, par to, ka viņš ir iedomājies sevi par izcilu dejotāju, lai gan patiesībā dejot neprot.
Šobrīd šī izstāde skatāma Opekalna baznīcā, bet pastāv doma vēlāk to pārcelt uz Jaunlaicenes muižas muzeju. Cerams, tad izstādi atnāks apskatīties arī vietējie jaunieši, kurus šajā pasākumā gribējās redzēt kuplākā skaitā. Vienkārši šobrīd Ādolfs Liepaskalns ir spilgtā atmiņā vecāka gada gājuma cilvēkiem, par ko var tikai priecāties, taču, ja gribam, lai viņu atcerētos arī pēc tam, kad šo cilvēku vairs nebūs, par to ir jāstāsta jaunajai paaudzei, kas būs šīs piemiņas turpinātāji. Gribētos, lai arī viņi iepazītu šo izcilo personību un ieinteresētos par to, jo grūti mīlēt kādu, ko nepazīsti.
