Kārtējo reizi pārliecinos, cik gan vienkārši “no mušas izpūst ziloni” jeb kā no pavisam sīka notikuma izvērst plašu ziņu. Ja paši alūksnieši pagājušās trešdienas zibens spērienu sāk jau piemirst, tad nacionālie mediji to sāk skandēt vien…
Nepietiek ar to, ka baznīcai piedēvē vairāk postījumu, nekā to ir patiesībā, vēl dažs atļaujas pat pasmiet un nosaukt to par nedēļas dīvaināko notikumu. Nekā jau tur dīvaina nav – zibens sper un spers, nešķirojot, baznīca vai lauku sēta. Arī tie, kas smejas, vēderu knapi turēdami, nebūt nav pasargāti no šādas nelaimes. Daba nesaudzē nevienu.
Vien varbūt katram klusībā būtu vērts padomāt, vai spēriens Alūksnē nav kāds brīdinājums. Latviešu ticējumi jau saka, ka “Pērkons sper tikai tur, kur kāds ļauns gars paslēpies” vai arī “Pērkons iesper tur, kur apslēptas kādas mantas vai kāds naudas pods”. Nedomāsim vien par baznīcu, bet gan par Alūksni kā vietu, ko nesaudzēja spēriens! Tīkamāk jau ir ticēt otram senlatviešu ticējumam, un varbūt tiešām Alūksnē ir apslēptie dārgumi. Ir vērts padomāt!
