Pēc 5–7 gadiem Latviju gaidīs otrais skolu slēgšanas vilnis – strauji samazinoties dzimstības rādītājiem, tajās vienkārši nebūs kam mācīties, prognozē Starptautiskās Migrācijas organizācijas Rīgas biroja vadītājs Ilmārs Mežs. Lai mēģinātu glābt situāciju, valdībai, pēc viņa domām, rūpīgāk jāpievēršas reģionālajai politikai, kā arī jāatļauj piešķirt pilsonību tiem latviešu bērniem, kuri piedzimuši Īrijā vai Anglijā.
– Krīzes laikā arvien vairāk Latvijas iedzīvotāju izvēlas atstāt valsti un pelnīt ārzemēs. Bet kā savukārt mainījusies ieceļotāju plūsma?
– 2007. un 2008.gadā ieceļotāju skaits bija apmēram 5 – 6 tūkstoši, bet pērn to skaits ir samazinājies gandrīz uz pusi. Tomēr aptuveni 2–3 tūkstoši cilvēku gadā Latvijā iebrauc no Ķīnas, Turcijas, Filipīnām un daudzām citām valstīm. Varbūt to cilvēku vēl nav tik daudz, lai viņus ievērotu.
Vai tā ir pozitīva ziņa? Nu kā uz to paskatās. Problēmas sakne ir latviešu nevēlēšanās radīt savus bērnus, turklāt daudz cilvēku tagad ir spiesti aizbraukt un meklēt darbu Anglijā vai Īrijā. Tas nozīmē, ka, atgriežoties pie ekonomikas augšupejas, samaksa par šo nākotnes labklājību būs ļoti liels svešinieku skaits. Ja valsts, veidojot dažādas programmas, spēs ietekmēt to, no kurām valstīm viņi brauks, tad, iespējams, Latvijai būtu vēlamāk, lai šie iebraucēji būtu no Moldovas, Gruzijas, Ukrainas – ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, man šķiet, ar viņiem būtu vieglāk sadzīvot.
Vēl viens faktors: Latvijas sievietes masveidā precas ar ārzemniekiem, ik gadu ir simtiem šādu laulību. Daļa no tām ir patiesas, bet daļa – fiktīvas. Pietiekami daudz Latvijas meiteņu ir ar mieru saņemt naudu un dot savu pasi laulības zīmogam, kas iebraucējam dod iespēju likumīgi uzturēties Šengenas zonā.
– Kādas ir populārākās valstis, kur Latvijas sievietes sev atrod vīrus?
– Krievija, Baltkrievija, Ukraina, Lietuva, Lielbritānija, Vācija, Izraēla un 204 citas valstis. Jau 2008.gadā bija 250 laulību ar trešās pasaules pilsoņiem, kas bieži vien ir Turcija, Ēģipte, Alžīra, arī Pakistāna, Irāna, Indija. Bet, protams, tas nav galvenais faktors, kādēļ samazinās Latvijas iedzīvotāju skaits – noteicošais ir darba emigrācija, kas turpina pieaugt. Ir gan vērojama neliela atpakaļplūsma – apmēram trešdaļa no aizbraucējiem atgriežas.
– Kādas ir pēdējas aplēses – cik Latvijas iedzīvotāju patlaban strādā ārzemēs?
– Latvijas oficiālajā statistikā netiek uzskaitīta faktiska emigrācija, bet tikai tie nedaudzi gadījumi, kad šie emigranti vēlas par to paziņot. Lielākā daļa to nevēlas. Turklāt katra maza pašvaldība grib, lai tai iedzīvotāju skaits ir pēc iespējas lielāks, un katra atsevišķa pilsēta vai novads nemaz nesteidzas noskaidrot, ka viņiem ir par simts, tūkstoti vai vairākiem tūkstošiem iedzīvotāju mazāk nekā uz papīra, jo no tā ir atkarīgs dotāciju apjoms.
Bet var vadīties pēc citu valstu statistikas datiem. Interesanti, ka Īrijā un Anglijā ir neliels vīriešu pārsvars, bet citās valstīs visizteiktākā ir laulības emigrācija, jo Latvijas sieviešu tur ir apmēram 7–8 reizes vairāk nekā vīriešu.
Aptuvenas aplēses rāda, ka Lielbritānijā un Īrijā tagad atrodas 30-40 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Ja pieskaitām klāt Vāciju, Skandināviju un citas valstis, tad tie ir apmēram 100 tūkstoši. Tas ir ļoti daudz, jo faktiski visi šie cilvēki ir darbīgā vecumā. Tāpēc ļoti jādomā par dubultās pilsonības pieļaušanu – tagad ir izveidojusies neadekvāta situācija, ka tās latviešu ģimenes, kam Īrijā vai Anglijā piedzimst bērns, pārsvarā izvēlas bērnam dot tās valsts pilsonību. Un kad viņi pēc gada vai pieciem atgriežas Latvijā, tad atklāj, ka ar bērnu pat uz poliklīniku nevar aiziet, jo bērns ir ārzemnieks. Šādā veidā mēs cilvēkus vēl vairāk atgrūžam. Protams, līdz vēlēšanām neviens nav gatavs skart Pilsonības likumu, bet es domāju, ka sabiedrība tam gatavojas. Jo tagad mēs zaudējam tūkstošiem latviešu bērnu tikai tāpēc vien, ka likumdošana ir tik strikta, un mēs no tā neko neiegūstam.
– Vai ekonomisku iemeslu dēļ palielinās to cilvēku skaits, kuri tagad izšķiras pārvākties uz vēsturisko dzimteni – Krieviju, Ukrainu, Izraēlu?
– Visus pēcpadomju gadus ir diezgan liels to cilvēku skaits, kas repatriējas. Tāpat kā latvieši no Amerikas vai Sibīrijas atgriežas Latvijā. Bet gadā tādu aizbraucēju ir varbūt tūkstotis vai divi, viņu nav daudz.
– Ja runājam novadu griezumā, no kurām vietām aizbrauc visvairāk?
– No provinces daudz brauc ne tikai uz Īriju vai Angliju, bet arī uz Pierīgu. Es, piemēram, satiku cilvēku, kas dzīvo Balvu rajona Kupravā pie pašas Krievijas robežas, bet strādā Pierīgā un katru nedēļas nogali brauc uz mājām. Lai arī mums šķiet, ka darba Rīgā ir daudz mazāk, ja salīdzinām tās iespējas, kādas ir Kuldīgā vai Limbažos, tad Rīgā tās ir daudzkārt lielākas.
– Ja šādas tendences turpināsies, vai varam prognozēt, ka dažas Latvijas pilsētas pēc kādiem 20 gadiem vispār izmirs?
– Pavisam jau neizmirs. Bet, ja apskatāmies dzimušo un mirušo skaitu pa pagastiem, situācija ir diezgan bīstama. Īpaši traģiski izskatās Latgales nomale. Kādā Ludzas rajona pagastā 2008.gadā piedzima 9, bet nomira 25 cilvēki, citā – piedzima 4 un nomira 18 utt. Ja skatāmies visu Ludzas rajonu kopumā, tad piedzimuši tur ir 220, bet nomiruši 613. Un šajos pagastos noteikti ir kāda maza skoliņa, bet, ja ir piedzimuši tikai divi, četri vai viens bērns, kāda tur vairs skola? Ar šiem rādītājiem izskatās, ka nākotnē tur būs tikai rajona centrs un divas pilsētiņas – Zilupe un Kārsava. Pēc 5–7 gadiem, kad šie bērni pieaugs, viņiem vairs nebūs nevienas skolas savos pagastos. Skolēnu trūkums būs divreiz lielāks nekā patlaban.
Tagad latviešiem jābūt vislielākajai dzimstībai, jo mums ir visvairāk sieviešu bērnu radīšanas vecumā, bet tā vietā, lai mēs mazliet tuvotos tiem nepieciešamajiem diviem bērniem, mēs no 1,3 esam noslīdējuši uz 1,1. Tuvākajos gados, manuprāt, būsim uz 1 un zem 1. Un kas būs tad, kad bērni būs jādzemdē tām meitenēm, kurām bija jāpiedzimst 90. gados un kuras turpina nepiedzimt šogad?
Man to ir bail teikt, bet prognozējams, ka novados izzudīs apmēram trešdaļa skolu un bērnudārzu. Vismaz dažos pagastos būtu tomēr jāmēģina saglabāt skolu kaut 20 bērniņiem. Igaunijā mazākās skolās ir apmēram 5–10 bērni. Protams, ka finansiāli tas ir absolūti neizdevīgi, bet viņi saprot, ka šo piecu bērnu dēļ skola ir jāuztur, lai nākamā jaunā ģimene, kas šeit precēsies, palaistu tomēr pasaulē kaut vienu bērnu. Ja nebūs skolu, nebūs arī jaunu ģimeņu. Arī mums tomēr tā reģionālā politika ir rūpīgāk jāplāno, it īpaši tas attiecas uz Latgales reģionu.
– Kādi demogrāfiskie rādītāji ir Rīgā?
– Saskaņā ar 2008. gada datiem Pierīgas reģionā dzimstība ir par 20–30% lielāka nekā provincē. Turklāt ne tik daudz pašā Rīgā, cik Pierīgā, dzīvīgākos rajonos stundas braucienā ap Rīgu. Droši vien arī tāpēc, ka ap Rīgu ir daudz jaunu ciemu, kur iebrauc simtiem jaunu ģimeņu. Tāpēc mēs arī dzirdam, ka šajās vietās tiek atvērti jauni bērnudārzi.
Noslēgumā vēlos teikt: katrs latvietis, kam nav vismaz trīs bērnu, būtībā paraksta ilgtermiņa līgumu ar Ķīnu, Turciju, Indiju, ka tad, kad mans bērns būtu izaudzis liels, tā vietā ieradīsies viens svešinieks. Tas nenovēršami būs. Ja gribam dzīvot bezbērnu ērtībās, tad mums jāsamierinās, ka iedzīvotāju sastāvs mums būs ļoti jaukts.
