Rit trešais gads, kopš alūksniete Anita Rozniece ir bezdarbniece. Taču par spīti izmisumam un trūkumam, kas šo laiku bijuši nelūgti līdzgaitnieki, viņa spējusi saņemties un darīt visu, lai atrastu darbu un turpinātu studijas.
Gandrīz neticami, bet tas ir noticis. Nodarbinātības valsts aģentūras Alūksnes filiāle A.Rozniecei devusi iespēju ne tikai uz laiku strādāt Alūksnes Nevalstisko organizāciju centrā, bet arī iesaistīties programmā, lai iegūtu augstāko izglītību Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas Alūksnes filiālē. Tās viņa pārtrauca, kad zaudēja darbu.
– Kurš periods ir bijis smagākais, un kā esi dzīvojusi šo laiku?
– Viss šis laiks ir bijis smags. Bija tāda sajūta, kā kuļoties zem ūdens. Tikai reizēm izbāzu galvu virspusē, lai ievilktu elpu. Tagad beidzot esmu iznirusi. Tomēr atgriešanās darbā nav viegla. Man vairs nav tie gadi, kad viss padodas un šķiet viegli. Kā nekā esmu nodzīvojusi vairāk nekā pusgadsimtu. Turklāt šis laiks ir izsvītrots ne tikai no darba gadiem, bet arī no pilnvērtīgas dzīves. Man bija un ir zināšanas, pieredze un idejas, bet pēkšņi nevienam tās nebija vajadzīgas. Kad beidzās bezdarbnieka pabalsts, saņēmu garantēto minimālo ienākumu pabalstu, kā arī iztiku no pašas dārzā izaudzētā. Esmu arī saņēmusi pārtikas pakas, ko dala Sarkanā Krusta pārstāvji.
– Ko tu tagad dari?
– Alūksnes Nevalstisko organizāciju atbalsta centrā man viss ir jauns un neierasts. Maz ko varu izmantot no savu zināšanu un pieredzes bagāžas, jo datoru tehnoloģijas ir strauji attīstījušās. Esmu mācījusies Nodarbinātības valsts aģentūras grāmatvedības un vācu valodas kursos, bet man trūkst praktisko iemaņu. Ir tāda sajūta, it kā ilgi būtu bijusi kaut kur prom. Tagad mēnesi esmu strādājusi, bet atzīstu, ka ir grūti atgriezties darba vidē un sabiedriskā apritē. Līdz šim man saskare bija galvenokārt ar Nodarbinātības valsts aģentūras, Sociālās palīdzības centra darbiniekiem un mediķiem. Tur strādā cilvēki, kas zina manas vajadzības, iespēju robežas un par tām rūpējas, bet nevienam citam nebiju vajadzīga.
– Tev bija daudz paziņu, arī draugu…
– Kad kļuvu bezdarbniece, izmainījās arī draugu loks. Palika tikai ģimene un palīdzēja seni draugi. Tagad atkal mani meklē draugi, kas mani pameta, jo viņi ir tādā pašā situācijā, kurai esmu izgājusi cauri. Tagad varu viņiem palīdzēt, jo zinu, kā rīkoties un kur meklēt atbalstu. Centrā nāk tie, kuriem nepieciešams saņemt pārtikas pakas akcijā “Paēdušai Latvijai”. Es šos cilvēkus saprotu un zinu, ka esam līdzīgā situācijā. Protams, katram ir savs dzīves stāsts, bet visiem ir jānolaižas no saviem augstumiem. Tagad saprotu, ka es, būdama sieviete pusmūžā, darbā Alūksnes muzejā sevi nodzinu. Turklāt vēl studēju augstskolā. Studiju dienās mani no darba neatbrīvoja, tāpēc kavēto laiku vajadzēja atstrādāt brīvdienās. Nesaņēmu arī pašvaldības pabalstu studijām. Turklāt radās veselības problēmas.
– Acīmredzot grāmatvedības kursi nepalīdzēja atrast darbu.
– Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas Alūksnes filiālē es mācījos uzņēmējdarbību. Šīs studijas izvēlējos tāpēc, ka jutu – man pietrūkst šo zināšanu. Tāpēc priecājos par iespēju apgūt grāmatvedību un vācu valodu kursos, jo zināju, ka man šīs zināšanas noderēs studijām, kad tās atsākšu. Ar karjēras testu palīdzību ir noskaidrots, ka varu būt gan viesnīcas administratore, gan izmeklētāja. Taču dzīvē viss notiek citādāk. Jāatzīst, ka vairs necerēju uz pozitīvām pārmaiņām. Taču viss mainījās vienā dienā. Kad kārtoju dokumentus, lai saņemtu līdzekļus studijām augstskolā, man piedāvāja darbu centrā. Kad strādāju, nesaņēmu nekādu atbalstu. Toties tagad man būs kupons 1000 latu vērtībā studiju programmas apmaksai un vēl 70 latu stipendija katru mēnesi. Esmu vinnējusi! Manuprāt, cilvēkam var visu atņemt – apģērbu, māju, naudu, darbu, bet zināšanas atņemt nevar. Arī darba un dzīves pieredzi nevar atņemt. Tā ir mana bagātība. Vislielākā. Tāpēc mans kluss sapnis vienmēr ir bijis pabeigt augstskolu. Un es zinu, ka to sasniegšu.
– Tātad gāji uz šo mērķi. Bet darbu necerēji atrast?
– Kāpēc gan ne? Jau mācoties augstskolā, biju mārketinga praksē grāmatvedības uzņēmumā. Tiesa, man ir grāmatveža zināšanas, bet grāmatvede es nekad nebūšu. Uzskatu, ka bezdarbniekiem, apgūstot jebkuru profesiju, būtu jāzina, kur viņi pēc tam varēs strādāt. Turklāt viena mēneša prakse ir pārāk īss laiks, lai nostiprinātu teorētiskās zināšanas. Vajadzētu pastrādāt vismaz pusgadu. Ja darbu nav iespējams atrast, tad zināšanas, kas nav nostiprinātas praksē, ir tikai uz papīra.
– Rudenī vajadzēs atsākt studijas… Vai ir sajūta, ka šobrīd dzīve sāk iet kalnā?
– Nē, es tā vēl nedomāju. Pašlaik cenšos iespējami labi veikt savus pienākumus un apgūt tiem nepieciešamās prasmes.
– Kāds īsti ir tavs mērķis – ko darīsi, kad būsi beigusi augstskolu?
– To es negribu atklāt. Varbūt esmu māņticīga, taču ticu – ja pateikšu skaļi, tad tas nepiepildīsies. Turklāt tagad svarīgākais ir pabeigt augstskolu, jo zinu, ka tas būs smagi. Ja varētu sākt dzīvi no jauna, tad noteikti studētu ekonomiku un uzņēmējdarbību. Tagad es zinu, ka man tas ir vajadzīgs. Un diploms būs pierādījums, ka man ir šīs zināšanas. Tas ceļ pašapziņu.
– Vai atskatoties vari saskatīt arī kaut ko gaišu tajā, ka paliki bez darba?
– Gaišā puse varbūt ir tā, ka varēju nodarboties ar saviem vaļaspriekiem. Vasarā man patīk strādāt dārzā, bet ziemā – tamborēt, jo adīt es vairs nevaru. Visu pagājušo ziemu centos atcerēties to, ko zinu. Tamborēju cepures, cimdus, šallītes, ziedus… Tad vienā brīdī sajutu, ka man nav jāmeklē un jāskatās musturi žurnālos, jo pati varu tos iztamborēt sedziņā vai stāvlampas kupolam. Savā dzīvoklī visus ķeblīšus esmu aptamborējusi, bet citiem savus darbus nepiedāvāju. Tiem vēl nav tik laba kvalitāte, kādu vēlos.
– Vai pati šajā laikā esi mainījusies?
– Domāju, ka jā, jo zaudēt darbu – tas ir smags pārdzīvojums. Tas ir pamatīgi iedragājis veselību. Tagad esmu cilvēks, kāds tas ir, kad viņam nekā nav. Tāpēc lieki nekur neeju un neuzbāžos ar savu klātbūtni. Tagad labāk saprotu cilvēkus, kuri jaucas atkritumu konteineros vai lasa tukšās pudeles. Viņi tāpat kā es meklē izeju. Citi uz viņiem skatās no augšas. Bet kāpēc viņi tādi ir?
– Pārdzīvotais liek saprast un kļūt labākai vai arī nocietina?
– Man joprojām sāp, bet nekad nav naida ne pret vienu, arī pret pāridarītājiem to nejūtu. Redzu, ka viņi tagad ir turpat, kur es esmu – arī bezdarbnieki. Esmu gatava palīdzēt, jo ir jānoliek malā tas, kas ir bijis. Grūtības māca, liek augt garīgi. Tiesa, man nekad nav bijusi viegla dzīve. Viena pati izaudzināju divus bērnus, jo vīrs nomira, kad mazākajam bija septiņi gadi. Ja neprastu zemes darbus, nezinu, vai es to spētu. Manuprāt, tieši fizisks darbs cilvēkam palīdz. Dārzā spēcīgi varu izjust, ka daba ir vienīgā, kas nāk pretī ar savu labestību.
– Man šķiet, ka esi optimiste. Kas palīdz saglabāt cerību un ticību?
– Nav izvēles, jo ir jāizdzīvo. Protams, gadās situācijas, kad šķiet – viss… Bet pēkšņi atnāk kāds un kaut ko atnes. Un visa situācija momentā mainās. Katrs var sevi veidot, mācīties piedot un tikt pāri grūtumam. Nav vērts kliegt un vaimanāt. Ir jādara, un tad izeja atrodas. Ir jāsaglabā cerība.
