Šķiet, ikkatru vasaru tiek diskutēts par jautājumu, vai vasaras brīvlaiks bērniem un jauniešiem nav par garu. Neiztrūkstoši arī šogad šis jautājums tiek publiski apspriests, un viedokļi kā vienmēr dalās. Pat izglītības un zinātnes…
Kad mācījos sākumskolā, vasaras brīvlaiks tiešām vilkās. Visas spēles ātri vien bija izspēlētas, draugi satikti, vecāki nokaitināti un, šķiet, apmēram pēdējo mēnesi jau māca garlaicība. Taču jau pamatskolas un vidusskolas laikā, kad interešu ir vairāk, brīvlaiks paskrēja vēja spārniem. Un, ja vēl vasarā bija darbs, tad brīvlaiks pat likās par īsu, lai pagūtu gan nopelnīt, gan pasauļoties. Man jau liekas, ka vaina nav brīvdienu garumā, bet gan nodarbinātībā. Ja jaunietim ir ko darīt, tad vasaras dienas aizzib ātri. Tieši tādēļ arī esmu par to, ka jauniešiem vasarā tiktu nodrošināts darbs. Tad gan vecākiem būtu mierīgāks prāts, gan pašiem jauniešiem prāts nenestos uz dumjībām. Nebūtu jau arī nekāds prāta darbs lielajā vasaras karstumā skolēnus turēt telpās un mācīt, domāju, ka diez ko produktīvs rezultāts nebūtu. Ikviens, kurš kaut reizi sēdējis skolas skolā, pateiks, ka saulainajās dienās nekāda labā mācīšanās nesanāk, vien laika atsēdēšana. Ja arī kur pavīd doma par brīvdienu samazināšanu, tad, manā skatījumā, varētu būt runa par divām nedēļām, bet vienlaikus samazinot nodarbību skaitu nedēļā. Tad jaunieši daudz vairāk laika varētu veltīt deju, dziedāšanas vai mākslas nodarbībām un pagūtu apmeklēt nevis vienu vienīgu pulciņu, bet pat vairākus.
