Līdz ar brīvdabas estrādes atklāšanu sestdienas vakarā beigušies trešie Alsviķu Pagasta svētki, kas šoreiz bija veltīti pagasta tradīcijām un godiem.
Trīs dienu ilgo svētku noskaņu varēja manīt ne vien pagasta centrā, bet arī mazāk apdzīvotajās vietās – Strautiņos, Nēķenē un Karvā. Pēdējā notika pasākums “Atceramies, godinām un tālāk ejam…”, kas bija veltīts izcilā soļotāja novadnieka Ādolfa Liepaskalna simtgadei un vienlaikus aizsāka šim notikumam veltīto pasākumu ciklu Alūksnes novadā.
Piektdienas pēcpusdienā Ā.Liepaskalna piemiņas akmens tuvumā pulcējās vairāk nekā simts šī pasākuma dalībnieku. Daļa no viņiem bija izcilā soļotāja laikabiedri, kas dalījās savās atmiņās par viņu. Visspilgtākie iespaidi saglabājušies saistībā ar leģendāro koferīti, bez kura Ā.Liepaskalns manīts reti. Tas bieži raisījis ziņkārību kā bērnos, tā pieaugušajos, jo ikviens vēlējies noskaidrot, kas tajā atrodas. Laikabiedri atceras, ka soļotājs nemaz necenties paturēt to noslēpumā, demonstrējot koferīša saturu – ķieģeļus.
Atmiņā saglabājušās arī balles ar Ā.Liepaskalna piedalīšanos. Parasti soļotājs ieradies ar nokavēšanos, lai visas dāmas būtu sanākušas un viņām no dejošanas ar viņu vairs nebūtu kur sprukt. “Četri soļi, un viņš bija zāles otrā pusē, uzlūdzot noskatīto dāmu,” soļotāja pielietoto taktiku atceras viens no viņa laikabiedriem Gunārs Ozoliņš. Lai gan Ā.Liepaskalns visu mūžu palicis vecpuiša statusā, viņš bijis izslavēts meitu mīlētājs, kura ierašanās ballē komentārus nav prasījusi un, soļotājam parādoties pie apvāršņa, visi jau zinājuši, ar ko tas viss beigsies.
Šis cilvēks bijis apveltīts arī ar milzu enerģiju. Reiz, pēc atgriešanās no sacensībām Ogrē, viņš nevis atpūties, bet taisnā ceļā devies uz balli Alūksnē. Kādās citās sacensībās viņš apliecinājis savu izturību un gribasspēku, kad uzrādījis salīdzinoši augstus rezultātus, lai gan, tāpat kā komandas biedri, bija saindējies ar pārtiku un visu sacensību laiku, mērojot vairākus desmitus kilometru, viņu mocījušas vēdergraizes. Lielu iespaidu Ā.Liepaskalns atstājis uz jaunajiem sportistiem, kuriem kļuvis par sava veida paraugu, uz ko tiekties sportisko rezultātu ziņā.
Tiesa, dzīves lielākais mērķis, uz ko tiecies pats soļotājs, tā arī palicis nepiepildīts – piedalīšanās Olimpiskajās spēlēs. Topošās grāmatas par Ā.Liepaskalnu autors Jānis Pols atklāj, ka 1936.gadā, kad viņš pirmo reizi pretendējis uz nokļūšanu olimpiādē, soļotājs palicis pirmais aiz strīpas. 1940. un 1944.gadā Olimpiskās spēles nenotika 2. pasaules kara dēļ, 1948.gadā Padomju Savienība, kuras sastāvā tolaik atradās Latvija, tajās nepiedalījās, bet 1952.gadā, kad Ā.Liepaskalnam bija pēdējā iespēja to izdarīt, viņam pavasarī veikta apendicīta operācija, kas pārvilka svītru šim sapnim.
Šī iemesla dēļ par soļotāja simtgadei veltītā pasākumu cikla vienojošo elementu izvēlēta lāpa, kas ir viens no Olimpisko spēļu simboliem.
Uz pasākumu Alsviķu pagasta Karvā to atveda pārstāvji no Ādolfa Liepaskalna dzimtās puses jeb Trapenes pagasta, bet pasākuma noslēgumā tā tika nodota nākamā pasākuma organizatoriem – Jaunlaicenei, kas uz soļotāja simtgadei veltīto pasākumu aicinās nākamās nedēļas nogalē. Lāpa kā mūžīgās uguns simbols redzama arī uz Ā.Liepaskalna piemiņas akmens.
Tāpat pasākuma dalībnieki tika aicināti veikt goda apli, izmēģinot soļošanu ar slaveno koferīti rokās. Ņemot vērā, ka Ā.Liepaskalns bijis arī liels dziedātājs un dejotājs, viesus ar viņa mīļākajām dziesmām izklaidēja Alsviķu pagasta sieviešu vokālais ansamblis (vadītāja Olīvija Jēģere), kā arī Alsviķu pagasta deju kopa “Jandāls” un senioru deju kolektīvs (vadītāja Ilze Līviņa). Savukārt pasākuma noslēgumā visi tika cienāti ar Ā.Liepaskalna “stipro paiku”. Tā izrādījās nekas cits kā ķilavu maizītes – maltīte, ko visbiežāk ieturēja soļotājs un kas atradās viņa koferītī līdzās ķieģeļiem.
