Laila Jirgensone ir rīdziniece, bet, satiekot mīļoto vīrieti no Alūksnes, pirms 13 gadiem pārnāca dzīvot un strādāt uz Alūksni. Ikdienā Lailu var sastapt Alūksnes poliklīnikas ēkā, kur viņa strādā par podoloģi – ārstnieciskās pēdu aprūpes speciālisti, gādājot gan par salona klientu roku un nagu klasisko skaistumu, gan pēdu aprūpi un ārstniecību.
Pirmos ierauga nagus
Kā ārstnieciskās pēdu aprūpes speciāliste L.Jirgensone Alūksnē strādā jau trīs gadus, bet pērn vasarā ieguva arī pirmā līmeņa augstāko izglītību podoloģijā. Ikdienā viņas darbs saistīts ar rūpēm par veselām un skaistām cilvēku pēdām. “Podologs likvidē problēmu, lai cilvēkam pie tās vairs nebūtu jāatgriežas,” stāsta L.Jirgensone. Laila neslēpj – satiekot cilvēku, pirmais, kam viņa pievērš uzmanību, ir nagi: gan darbā, gan ikdienā. “Esmu pozitīvā nozīmē “slima” ar savu profesiju no matu galiņiem līdz papēžiem,” smaidot saka Laila. Kā tas viss sākās? Gandrīz pirms pieciem gadiem pēc bērna piedzimšanas L.Jirgensone, izmantojot bezdarbnieku kursu apmācības iespējas, izmācījās par nagu kopšanas speciālisti, jo interesants un vilinošs šķita pedikīrs, manikīrs. “Kad kursus beidzu, šķita – kā pedikīra meistaram pietrūkst vēl zināšanu, un sāku apmeklēt nagu pieaudzēšanas kursus “Veselības centrā 4”. Tur bija speciāliste – podoloģe, ko ieraugot sapratu: es arī to gribu apgūt! Jau ieraugot vien pacienta kāju, viņai bija skaidrs, kas tā ir par problēmu un kā to ārstēt. Teicu, ka es arī tā gribu, un viņa rosināja mani sākt mācīties. Pabeidzu nagu pieaudzēšanas kursus un sāku pelnīt naudu studijām, lai varētu kļūt par podoloģi. “Veselības centrā 4” pusgadu apguvu ārstnieciskās podiatrijas speciālista iemaņas, kas bija zemākā kvalifikācija. Tieši tobrīd Latvijā radās jauna mācību programma podologiem ar pirmā līmeņa augstāko izglītību Paula Stradiņa Veselības un sociālās aprūpes koledžā, ko es arī divu gadu laikā apguvu,” atceras L.Jirgensone.
Darbs ir arī hobijs
Kad vēl nebija apguvusi podologa specialitāti, L.Jirgensone strādāja par nagu kopšanas speciālisti, tādēļ sava pieredze ir arī kā manikīrei un pedikīrei. Nagu krāsošanas tendences ir ļoti mainīgas, tomēr viņa uzskata – modē ir tas, kas cilvēkam piestāv. “Pašlaik modē ir īsi nagi, ne vairs gari un pieaudzēti. Atbilstoši nagu formai ir veidojams to garums un izvēlama lakas krāsa. Īsi un apaļi nagi nebūs skaisti, ja tos krāsos tumšus. Ja īsus nagus grib krāsot košus, tad nagu meistars izvēlēsies pagarinošu dizainu. Nagu lakas krāsu rosinu saskaņot ar aksesuāriem vai apaviem. Būtībā krāsoti nagi ir kā viens no aksesuāriem. Nevajag samulst, ka pēc nagu lakas notīrīšanas nags paliek dzeltens, jo it īpaši sarkanās krāsas nagu lakām ir pievienots īpašs pigments, kā rezultātā nags pēc tam uz laiku paliek dzeltens,” stāsta L.Jirgensone. Laila atzīst – savu darbu ne pret ko negribētu mainīt, jo tas ir aicinājums. “Mans darbs ir mans hobijs. Es vienkārši dievinu podologa specialitāti – nagu kopšanans speciālists ir pavisam kas cits. Es sava darba augļus redzu uzreiz, jo pēc aiziešanas no mana kabineta cilvēka problēma ir likvidēta,” saka L.Jirgensone. Viņa vērtē – strādāt par podologu nevar cilvēks, kam tas nepatīk.
Par pēdām jārūpējas
L.Jirgensone uzsver, ka pēdas ir viens no cilvēka pamatiem, kur koncentrēti nervu gali. “Ziemā, kad zeķe kājā, reti kurš uztraucas par savām pēdām, jo zeķēs jau neviens neko neredz. Tiklīdz pienāk vasara, tā atklājas šausmas un ārprāts. Tad cilvēki nereti brīnās, ka nevaru uzreiz palīdzēt, jo – es neesmu burvis,” saka Laila. Cilvēki diemžēl nerūpējas pienācīgi par savām kājām. Galvenais ir tīrība. “Ja papēžus apstrādā paši, tad tas jādara pirms vannas, turklāt pēdu vīli nedrīkst trīt uz visām pusēm, bet tikai vienā virzienā, pretējā gadījumā āda saplaiksnī. Pēdas jāapstrādā sausas, jo tad jūt, kad pietiek – ja sāk sūrstēt, tas nozīmē, ka jau par daudz. Turklāt pēdai nav jābūt maigi rozā kā maza bērna dupsītim – dabiski tā būs nedaudz iedzeltena, bet pēdai nav jābūt raupjai un asai,” pamāca podoloģe. Nav pareizi valkāt apavus bez papēža, tam jābūt vismaz diviem trim centimetriem. Podoloģe rosina – vasarā vajag staigāt basām kājām, tikai jāatceras, ka tādējādi pēdu āda tiek sausināta un tā pēc tam pienācīgi jāaprūpē, lai neplaisātu. “Par savām pēdām vajag rūpēties, rūpēties un vēlreiz rūpēties – tad kājiņas jūs nesīs ilgi un dikti!” saka L.Jirgensone.
Aktīvā dzīvesveida cienītāja
Sevi Laila raksturo kā ļoti mērķtiecīgu un pacietīgu cilvēku. “Vienmēr visu cenšos izdarīt, lai nepaliek nepabeigts. Piemērs tam ir arī studijas. Tas nebija viegli – es to nebūtu izdarījusi bez saviem stiprajiem vīriešiem tēta un drauga. Cilvēkos augstu vērtēju godīgumu un prasmi cienīt citus, piemēram, brīdinot, ja neizdosies iepriekš norunātais. Jā, esmu pacietīga – ja tāda nebūtu, tad nevarētu strādāt par podologu. Esmu pat ļoti pacietīga – atsienu katru mezgliņu tortu kastītei!” smaidot saka Laila. Brīvajā laikā Laila ir aktīvā dzīvesveida piekritēja. Dejo vidējās paaudzes tautas deju ansamblī “Kolberģis”. Vasarās Laila labprāt brauc ar velosipēdu, bet ziemā – ar slaloma slēpēm. Reizēm piedalās arī velosacensībās, piemēram, “SEB maratonā” tautas klasē. “Es nebraucu rezultāta, bet sevis dēļ. Ar velosipēdu braucu arī ikdienā aptuveni 20 kilometrus, lai uzturētu sevi formā,” saka Laila. Mīlestību uz deju no mammas mantojušas arī meitas, kuras līdztekustam arī dzied dažādos kolektīvos.
Trīs meitu māmiņa
Vecākā meita Sanita (14) mācās Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijā, apmeklē Alūksnes mākslas skolu, dzied ģimnāzijas korī. Zelma (11) mācās Alūksnes pilsētas sākumskolā un dejo kolektīvā “Enku Drenku”. Zane (6) vēl apmeklē pirmsskolas izglītības iestādi “Sprīdītis”, kur dejo arī tautiskās dejas. Jautāta, vai ir viegli būt trīs meitu māmiņai, Laila smaidot atzīst – ja ir tādas meitas kā viņai, tad noteikti nav grūti. “Man ir fantastiskas meitas! Man patīk ar viņām runāt, smieties, kopā piedzīvot daudz ko labu. Savām meitām vairāk vēlos būt draudzene, ne mamma. No saviem bērniem visvairāk sagaidu cieņu, ko, manuprāt, visiem vecākiem ir visgrūtāk dabūt no saviem bērniem. Kā es panāku, ka mani ciena? Daudz savstarpēji sarunājoties. Viena lieta ir pateikt “nē”, bet otra lieta – kāpēc nē? Ja no meitām kaut ko stingrāk prasu, tad izskaidroju, kādēļ tā daru un ko ar to vēlos panākt. Nevar tikai kaut ko aizliegt un aiziet, durvis aizcērtot. Ja esmu uz meitām dusmīga par to, ko viņas izdarījušas, tad šo to neļauju, pamatojot, ka esmu dusmīga. Tad viņas pārdomā savu rīcību. Man pašai bērnībā vislielākās bailes bija no tā, ka tētis ar mani nerunās, ja viņš dusmosies uz mani par kaut ko. Tas man vairāk sāpēja nekā tas, ja viņš mani būtu pēris, ko viņš nekad nedarīja. Dusmojos tik ilgi, kamēr savu dusmu izrūgstu,” saka L.Jirgensone.
Sapņo par sambas festivālu
Laila nesūdzas, ka pašlaik ir grūti laiki, jo pārliecināta – citiem klājas vēl sliktāk. “Man ir darbs, varu nopelnīt sev un bērniem iztikšanu. Esmu optimiste – es nemaz nedrīkstu būt citādāka, jo esmu trīs bērnu mamma. Var jau čīkstēt, ka naudas maz, bet es uzskatu – cilvēkam ir jāmāk dzīvot atbilstoši savam ienākumu līmenim un iespējām, nevajag gribēt pārmērīgas lietas. Ja man par kaut ko ir šaubas, tad es to nedaru,” atzīst L.Jirgensone. Lailas sapnis ir kādreiz aizbraukt uz sambas festivālu Brazīlijā. “Es ļoti, ļoti to vēlos! Man patīk Latīņamerika, samba, salsa! Es gribu kādreiz to redzēt savām acīm. Lai arī ir dzirdētas atsauksmes, ka šajā festivālā valda liela netīrība, izvirtība – es uz to visu pievērtu acis, lai tikai izjustu tur valdošo atmosfēru,” saka L.Jirgensone. Otrs viņas sapnis ir aizbraukt slēpot uz kalniem ārvalstīs. “Cilvēkam noteikti vajag par kaut ko sapņot, jo tas ir dzinējspēks uz kaut ko tiekties,” viņa piebilst.
