„Man nepatīk izrādīt emocijas uz āru. Jā, ir brīži, kad jūtos sagrauta un ir ļoti smagi, tomēr pārējiem tas nav jāzina,” saka Alūksnes novada domes deputāte Valda Zeltiņa.
Šos vārdus deputāte attiecina uz pēdējo pusgadu, kas bijis „vienkārši neizturams”. Neilgi pēc februārī notikušās priekšsēdētāja vietnieka maiņas viņa ilgāku laiku atradās uz slimības lapas. Šajā laikā tika izsludināts konkurss uz Alūksnes novada pašvaldības Plānošanas un attīstības nodaļas vakanto vadītāja vietu, lai gan oficiāli V.Zeltiņa vēl atradās amatā. Atgriežoties darbā pēc pāris mēnešu slimošanas, deputāte iecelta par Kultūras un sporta nodaļas kultūras darba speciālisti – amatā, uz kuru vēl pirms dažiem mēnešiem bija izsludināts konkurss, bet uz kuru pieteikušies pretendenti nemaz netika vērtēti, aizbildinoties ar neskaidrību, vai vispār šāda štata vieta maz vajadzīga.
Izdzirdot uz sevi vērsto apzīmējumu „viena no skandalozākajām deputātēm Alūksnes novada domē”, viņa iesmejas – kad nolēmusi kandidēt pašvaldību vēlēšanās, ne prātā nav nācis, ka viss izvērtīsies tā, kā tagad. Pirms sarunas deputāte brīdina: apkārt valdošo intrigu un negāciju dēļ par šo to šobrīd vēl nevēlas atklāti runāt. Jā, jautājumā par priekšsēdētāja vietnieka maiņu balsots pretēji sevis pārstāvētās partijas biedriem. Arī darbs Plānošanas un attīstības nodaļā beidzies ar fiasko, kam punkts pielikts visnotaļ aizskarošā veidā. Savukārt pie kultūras darba speciālistes amata viņa tikusi politiska lēmuma rezultātā, lai gan tas nav bijis pašmērķis.
“Novada domes vadība izteica piedāvājumu un es piekritu. Man vienkārši nebija izvēles. Arī es esmu cilvēks, kam ir ģimene, kam jādomā par izdzīvošanu. Ja amatā jau būtu apstiprināts cilvēks, tad varbūt rīkotos citādāk, taču, tā kā pastāvēja doma štata vietu vispār likvidēt, nejūtos kādam kaut ko atņēmusi. Zinot, kāds Alūksnes novadā ir darba tirgus, nevarēju atļauties domāt, kā tas izskatīsies no malas. Arī deputātiem gadās apstākļi, kad nākas pieņemt pretrunīgus piedāvājumus,” atzīst V.Zeltiņa.
– Komentējot jūsu iecelšanu amatā, tika minēts, ka jau iepriekš esat sevi apliecinājusi kultūras jomā. Kāda ir šī pieredze un cik ļoti tā noder pašreizējā darbā?
– Redzi, kā ir. Četrus gadus esmu bijusi pagasta vadītāja. Tas nozīmē, ka tiešā vai netiešā veidā biju saistīta arī ar kultūru, jo neviens lielāks pasākums nevarēja notikt bez manas līdzdalības. Varbūt pilsētā tas ir citādāk, bet pagastā jebkurš notikums ir komandas darbs. Pagasta vadītājam vienkārši jābūt visā tajā iekšā, pretējā gadījumā nekas nevar sanākt. Arī šobrīd Sanitai Eglītei visvairāk varu palīdzēt tīri organizatorisku jautājumu kārtošanā. Protams, ļoti daudz kas vēl jāmācās. Tieši kultūras jomai specifisko lietu iepazīšanā, bet uzskatu, ja labi grib, visu var iemācīties. Ne velti ir teiciens: mūžu dzīvo – mūžu mācies.
– Kā vērtējat savas izredzes tikt pie šī darba, ja kļūtu par vienu no pretendentiem pašvaldības izsludinātajā konkursā?
– Es nezinu, kas bija šie trīs pretendenti, kas janvārī pieteicās uz vakanto kultūras darba speciālista vietu, bet, viennozīmīgi, diez vai man izdotos izturēt konkurenci. Man nav ar kultūru saistītas izglītības. Esmu ekonomists. Diez vai arī spētu sacensties pieredzē un zināšanās par šo jomu. Kad man izteica piedāvājumu, šis bija viens no tiem brīžiem, kad apstākļi spieda atkāpties no saviem principiem un padomāt pašai par sevi.
– Vai nebiedēja cilvēku attieksme?
– Protams, es nojautu, kāds būs iedzīvotāju noskaņojums, tomēr šis lēmums nav viennozīmīgi vērtējams. No vienas puses es piekritu sākt strādāt štata vietā, kuru man piedāvāja politiska lēmuma rezultātā. No otras – pēc aiziešanas no Plānošanas un attīstības nodaļas vadītājas amata es būtu palikusi bez darba. Atzīšos, ka nebija viegli izšķirties par šādu soli, tomēr ticu, ka ar savu darbu varu izdarīt daudz ko labu.
– Cik pamatota bija jūsu atstādināšana no Plānošanas un attīstības nodaļas vadītāja amata, un vai veids, kā tas notika, nebija aizvainojošs?
– Viennozīmīgi, ka tas bija aizskaroši, tomēr, kas bijis – bijis. Iespējams, visu varēja nokārtot citā ceļā, taču esmu šo kamolu jau norijusi. Tāpat kā man piedēvēto nodevību, ko varētu attiecināt arī uz atbalsta trūkumu no savējo puses. Tas gan vairāk attiecas uz laiku pirms priekšsēdētāja vietnieka maiņas, taču tas jau ir atstāts pagātnē. Katrā ziņā pienāk brīdis, kad nākas izvērtēt, vai ir vērts bojāt savu veselību un nervus, vai tomēr pieņemt jaunus izaicinājumus. Šajā gadījumā es izvēlējos otro, nemaz nemēģinot analizēt, cik lielā mērā pie visa notikušā ir mana vaina un cik – politiskās aizkulises.
– Kā vērtējat sevis paveikto Plānošanas un attīstības nodaļā?
– Kad izveidojās novads, daudzas kas šajā nodaļā nebija sakārtots. Trūka daudzu speciālistu, bet ar dažiem no tiem, kas bija, gāja visādi. Diemžēl deputātiem bija nostāja, ka iztrūkstošos speciālistus nevajag. Viņi uzskatīja, ka darbu var paveikt tāpat. Mans uzskats joprojām ir, ka šī tomēr ir viena no galvenajām nodaļām novadā, tāpēc tai jābūt nodrošinātai ar viskvalitatīvākajiem speciālistiem. Bet kā gan var paveikt darbu bez vajadzīgajiem cilvēkiem? Pa vidu vēl gadījās visādi šķēršļi un intrigas, kas beidzās ar to, ar ko beidzās. Katrā ziņā, lai arī šajā nodaļā pavadīju salīdzinoši neilgu laiku, ir lietas, par kurām jūtos gandarīta. Tādi ir vairāki liela apjoma izstrādātie un iesniegtie projekti. Viens ir Alūksnes Jaunās pils projekts, kas jau ir apstiprināts un kam finansējums piešķirts. Otrs ir Pils ielas projekts, kurš tapa daudzos strīdos un diskusijās, taču, kā zināms, strīdos dzimts patiesība. Vēl lielāks prieks būs, ja projekts tiks atbalstīts. Šie ir divi lielākie projekti un domāju, ka iedzīvotājiem ļoti nozīmīgi.
– Drīz apritēs gads kopš novadu reformas. Šajā laikā jums kā deputātei gājis visādi. Vai šie notikumi negrauj vēlētāju izrādīto uzticību, pateicoties kurai iekļuvāt novada domē?
– Es saprotu, ka cilvēki par mani balsoja, jo man uzticējās. Arī es cilvēkiem uzticējos un joprojām cenšos to darīt, tomēr šajā laikā esmu uz savas ādas izbaudījusi, ko nozīmē politiskās spēlītes pēc pilnas programmas. Mēs – visi tie, kas esam nākuši no pagastiem – neesam politiķi. Vismaz ne tādi, kas cenšas bīdīt lielo politiku un kuriem daļēji tas arī izdodas. Biju iedomājusies, ka mēs novadā strādāsim citādāk. Nu, nevajadzētu visu tik ļoti politizēt vietā, kur esam tik maz, ka cits citu ļoti labi pazīstam arī ārpus darba. Šobrīd ir sajūta, ka domājam tikai par to, kaut tikai kādam kaut ko sliktu varētu izdarīt. Man tas nepatīk. Nepatīk arī dalīšana pozīcijā un opozīcijā. Gribētos izdiskutēt jautājumus neatkarīgi no tā, kurā pusē atrodies, un pieņemt pareizos lēmumus – tos, kas balstīti uz paša pārliecību. Diemžēl dzīvē tā nenotiek. Esmu pārliecinājusies, ja nav neviena, kas tevi atbalsta, savas nostājas paušana ir bezjēdzīga. Ir pārāk daudz nianšu, pārāk daudz blakus apstākļu un pārāk daudz politikas. Dzīve piespiež pārkāpt savus principus cerībā, ka nākotnē tas nesīs vairāk labuma cilvēkiem, par kuriem solījām rūpēties.
