Kad Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas pūtēju orķestris atgriezās no defilēšanas finālskates Rīgā, tā horeogrāfe Ilze Līviņa uzsvēra, ka lielāko prieku un gandarījumu sniedz ne tik daudz iegūtā 1.vieta, cik apziņa, ka augstākais vērtējums saņemts otro gadu pēc kārtas. Ne vien uzkāpt virsotnē, bet arī tur noturēties – tā esot augstākā pilotāža, kas prasa daudz vairāk pūļu un lielāku koncentrēšanos uz mērķi. Galu galā kļūt par labāko var arī veiksmes rezultātā, tomēr, lai paliktu tur, kur esi nonācis, nepieciešams kaut kas vairāk par laimīgu sagadīšanos.
To pašu var attiecināt arī uz ikdienas darbu, bet jo sevišķi – savstarpējām attiecībām. Ir patīkami saņemt uzslavas, baudīt labvēlīgu attieksmi vai cilvēku izrādītu uzticību, taču prieks var būt īslaicīgs. Tiklīdz pienāk jauna diena, šie mazie panākumi paliek pagātnē un cīņa par tiem jāsāk no jauna. Diemžēl tieši pie šīs nianses sanāk piedomāt vismazāk. Nereti šķiet, ka, izdarot kaut ko labu, tas kļūst par ieguldījumu ilgtermiņā, tādējādi sniedzot iespēju atļauties darīt visu, kas vien ienāk prātā.
Atšķirībā no panākumu gūšanas kādā jomā, šī vieglprātība var visnotaļ skaudri atspēlēties tālākajā nākotnē. Nav nekāds jaunums, ka sliktie darbi atmiņā ir paliekošāki par labajiem, tāpēc, pirms sasniegt iecerēto, var gadīties, ka vispirms nākas pārvarēt paša radīto barjeru. Tiesa, ja ceļā uz augstāku vērtējumu ieguldītais darbs nekur nepazūd, tad, pārāk ilgi aizmirstot par nepieciešamību piedomāt pie iemesliem labvēlīgas attieksmes un cieņas baudīšanai, zaudētā atgūšana var kļūt neiespējama.
