Ikdienā strādājot laikrakstā un uzrunājot informācijas avotus ziņām, reizēm rodas priekšstats, ka sākam atgriezties laikos, kad populāra un neizbēgama bija cenzūra. Tikai pašlaik tā ir citādāka – modernāka – nekā, piemēram, padomju varas…Kā lokālajam jeb vietējam laikrakstam mums ir jo īpaši svarīgi uzrunāt savu novadu cilvēkus, amatpersonas, jo kurš gan labāk pārzina situāciju uz vietas. Izrādās gan, ka ir “labāki zinātāji” un kur gan citur, ja ne Latvijas galvaspilsētā Rīgā! Stāsts jau nav par to, ka žurnālisti nesaņem informāciju – saņem, kaut vai caur Rīgu. Stāsts ir par to, ka vietējie cilvēki ir – man pat gribas skaļi teikt – iebiedēti caur Rīgu, ka viņi nedrīkst sniegt nekādu informāciju paši, jo visu koordinē Rīgā zinoši cilvēki. Manuprāt, tas rada daudz lieku darbību, bet, acīmredzot, ļoti svarīgu, jo tā ir kontrole no Rīgas: lai tikai vietējie neatļautos pateikt skarbo patiesību, lai tikai nekritizētu sistēmu vai valstī augstākstāvošos, neizteiktos par finansēm un to tērēšanu, lai tikai būtu mazi, pelēki un klusi… Tā mēs uz vietas vairs nedrīkstam “traucēt”, piemēram, “Latvenergo”, “Latvijas Pastu”, Valsts zemes dienestu… Atsevišķos dienestos neoficiāli izstāsta patieso situāciju, atklāj savas bailes un bažas, bet ar stingru lūgumu avīzē neko nerakstīt… Ir pat bijuši šogad gadījumi, kad valsts institūcijai lūdzot kaut ko izstāstīt vienkāršiem vārdiem, lai lasītāji saprot, nevis sarežģītiem terminiem, pēc tam šo cilvēku gandrīz no darba atlaiž – pārāk vienkārši izstāstīja un cilvēki saprata! Bet – vienkāršie iedzīvotāji tomēr nav neko nezinoši, par kādiem viņus vēlas redzēt Rīgas amatpersonas… Lai arī daudz ko no cilvēkiem valsts vīri cenšas noklusēt, agrāk vai vēlāk īlens izspraucas no maisa.
