Runas ap 18.novembra jauniešu koncertu vēl joprojām nespēj rimties. Kas gan šajā aprunātajā koncertā tik ļoti īpašs? Svētku koncerts kā jau koncerts – sirsnīgs, emocionāls un sirds siltuma pilns, bet runāts tiek par tiem, kas bija gana apņēmīgi, lai koncertu noorganizētu. Alūksnieši nespēj rimties spriedelēt par to, kam pienākas lielākie lauri koncertā jeb kas pelnījis pateicības vārdus par to visu. Skumji, ka ar vienu “paldies” nepietiek un katrs deķi grūž uz citu pusi, dala – cik kurš izdarījis, ko kurš vairāk pelnījis. Koncerts tiek skaldīts kā mati, bet netiek vērtēts kopumā.
Varbūt alūksnieši vienkārši nespēj pieņemt jaunas lietas, nespēj pieņemt alternatīvo, jauno Ritma un mākslas studiju un šo jauniešu iniciatīvu darīt jaunas, citādākas lietas. Jā, viņi ir gatavi kliedēt rutīnu, bet šķiet, ka mūsu puses ļaudīm tā tīri labi tīk, jo jebkuri citādāki izgājieni tiek noniecināti un par ideju autoriem pat paņirgājas. Nespēju vien beigt brīnīties par to, cik negatīvi spējam būt pat pozitīvās lietās. Jauniešiem būtu noderējusi palīdzīga roka, atbalsts, uzmundrinoši vārdi vai pat pamācība, bet alūksniešiem tik raksturīgā “riešana” spēj nogremdēt daudz labu ideju. Lai Alūksnes pusē uzdrošinātos darīt jaunas lietas, tiešām vajadzīga liela drosme. Te iederas Ainas Poišas reiz teiktais – “fakts, ka tev ir ko darīt, liek smaidīt un iet cauri visiem pārdzīvojumiem ar paceltu galvu”. Izturību ikvienam, kas Alūksnes pusē uzdrošinās darīt jaunas lietas!
