Daina Binde pašlaik ir dzīves jēgas meklējumos. No darba ārzemēs, kur viņa strādāja lielveikalā, jaunā angļu valodas skolotāja Apes pusē atgriezās oktobra vidū. Tagad viņa izbauda brīvību un ir gatava jauniem izaicinājumiem.
Daina zina naudas vērtību. Viņa var būt gan spontāna, gan ļoti apdomīga. Labprāt rada pati kaut ko no jauna, jo nepatīk būt “ieliktai rāmjos”. Daina ir ļoti liela puķumīle, veselīga dzīvesveida piekritēja, kura pašlaik aizraujas ar ārstniecības augu izzināšanu. Cilvēks, kas labprāt lasa labu literatūru – tādu, kas pēc izlasīšanas raisa dziļas pārdomas, piemēram, Raiņa un viņa laikabiedru darbus. Daina uzskata, ka cilvēkam pašam vajag pieļaut kļūdas, bet pēc tam arī mācīties no tām. Un klausīt savai sirdsbalsij…
– Kāds periods pašlaik ir tavā dzīvē?
– Esmu pārejas posmā – meklēju dzīves jēgu. Brīžiem pati sevi nepazīstu – it kā manī mistu divi dažādi cilvēki. Viens ir tas kārtīgais, apzinīgais, taupīgais, strādīgais, otrs – pozitīvi trakulīgais, kurš “iziet no rāmjiem”, pieņem straujus lēmumus, dzīvo tam brīdim un nedomā par sekām. Piemēram, lēmumu par braukšanu uz Angliju pieņēmu nedēļas laikā! Augstskolā izkārtoju akadēmisko gadu, nopirku biļeti, aizbraucu un – jutos ļoti labi! Bet to var darīt, ja esi brīvs kā putns gaisā un nav nekādu saistību. Tāpēc pašlaik es saistības nevēlos, tomēr nu jau viss manā dzīvē sāk notikt pakāpeniski, kā tam jābūt.
– Tu nāc no daudzbērnu ģimenes, un daudz kas bija jāizcīna pašai… Kur smelies mērķtiecību, drosmi?
– 12 gadu vecumā mani iemeta kā aukstā ūdenī – mamma aizbrauca uz slimnīcu, jo pasaulē nāca mazais, un man palika govs, kas jāslauc, māja, kas jākurina, bija jāgatavo ēst… Jau no mazām dienām man bija jāuzņemas mammas pienākumi – tas ir ļoti negodīgi pret bērnu un atstāj lielu iespaidu uz visu turpmāko dzīvi. Mērķtiecību ir radījis spīts mainīt dzīves apstākļus. Cilvēkam ir jāklausa savai sirdsbalsij. Līdz šim neesmu to darījusi, bet pakļāvusies tikai citu teiktajam vai kā būtu prātīgāk. Tam ir traucējusi lielā pienākuma apziņa, turklāt esmu vecākais bērns ģimenē, kuram nemitīgi jādomā par to, kā būs labāk ģimenei, ko varu palīdzēt. Bet – kas bijis, bijis, tagad jācenšas turpmāk dzīvot jautrāk!
– Skolas laikā tu biji trīskārtēja stipendiāte. Vai centīgā mācīšanās skolā vēlāk ir dzīvē atmaksājusies?
– Daudz kas ir atkarīgs no ģimenes – vai uzspiež labi mācīties, un no cilvēka iekšējās izjūtas – vajag vai nevajag? Skolas gados jau īpaši nedomā par lieliem nākotnes plāniem. Man centīgā mācīšanās ir attaisnojusies. Ģimene man to neuzspieda, apziņa bija pašai. Sapratu – ja es necīnīšos, tad man arī nekā nebūs. Turklāt man patika dzirdēt uzslavas par labi paveikto mācībās. Uzskatu – ja bērnu par panākumiem sāk slavēt jau 1.klasē, tas viņā raisa apziņu censties labāk un labāk. Man uzslavas bija kā sava veida narkotika! Ļoti vērtīgi ir iesaistīties ārpusskolas aktivitātēs, piemēram, apmeklēt mūzikas un mākslas skolu, dažādos projektos, pieredzes apmaiņas braucienos uz ārzemēm. Tad var iegūt sadarbības prasmes, paplašināt redzesloku.
– Savulaik vēlējies kļūt par angļu valodas skolotāju…
– Jā. Jau pamatskolā sapratu, cik noderīga ir šīs valodas prasme, turklāt man bija iespēja apmaiņu projektu laikā braukt uz ārzemēm. Bet pirmais studiju gads bija grūts, jo es ļoti daudz mācījos. Biju budžeta grupā, tādēļ kā no nāves baidījos izkrist no tās. Otrajā gadā bija iespēja studentu apmaiņas programmas laikā dzīvot un mācīties Austrijā. Tur ieguvu plašāku skatījumu uz dzīvi un sapratu, ka pastāv arī kaut kas cits bez mācībām. Ikviens posms cilvēka dzīvē kaut ko maina, viņu pilnveido. Šis laiks man lika pārdomāt, kas brīnišķīgs ir mums Latvijā – skaista valoda, dziesmas un dejas… Studijas pabeidzu Latvijā.
– Par skolotāju dzīvē tā arī neesi kļuvusi…
– Tiesa. Ja cilvēki, kas man toreiz piešķīra stipendiju, zinātu, ko es daru tagad, noteikti būtu vīlušies, jo par skolotāju pašlaik nestrādāju. Vienu gadu, līdztekus ceturtā kursa studijām, esmu strādājusi Rīgas valsts tehnikumā ar vidusskolas zēniem, kur klasē puse bija krievi un pusei no viņiem bija nesekmīgas atzīmes angļu valodā. Tas gads bija traģisks – raudāju gandrīz katru dienu, bet zināju, ka vismaz gads man jāiztur. Līdz diviem naktī gatavoju mājās stundas, lai tās būtu interesantas, bet viņi manam darbam vienkārši uzšķaudīja. Turklāt vienlaikus tolaik strādāju par tulku. Tikai vēlāk sapratu, ka par daudz sev uzkrauju. Mans secinājums – Latvijā pašlaik angļu valodas mācīšanas veids ir skolēniem ļoti nepiemērots – vajadzētu vairāk uzdot klausīšanās uzdevumus un ieinteresēt, parādot valodas noderīgumu. Daudzi mani draugi ir atzinuši, ka valodu iemācījušies ne jau skolā, bet sarunājoties, sarakstoties ar draugiem. Tas ir skumji.
– Arī inteliģence brauc darbā uz ārzemēm – astoņus mēnešus esi strādājusi Anglijā…
Inteliģence brauc prom, jo neredz nākotni Latvijā – vismaz pagaidām. Cilvēkiem vienkārši vajag ēst, tādēļ naudai šoreiz ir izšķirošā nozīme. Var būt patriots, bet no tā nebūsi paēdis. Ārzemēs pelnītā nauda nāk sūri un grūti, bet tā ir liela nauda. Tur nedēļā parasts strādnieks nopelna tik, cik skolotājs Latvijā mēnesī. Tas ir tik negodīgi pret latviešiem – pateicoties simtiem miljonāru, kas ir savākuši Latvijas valsts naudu! Reizēm brīnos, kā Latvija vēl pastāv, bet izdzīvot mums ir palīdzējis garīgums. Ja katrs no latviešiem censtos savas valsts labā, tad nebūtu tā, kā tagad. Bet latvietim jau vienmēr vajag kādu, kas viņu pabaksta darboties. Pieļauju, ka daudziem ir gribēšana, bet nav patriotisma. Ja agrāk tēvs bija amatnieks, dēls pārņēma viņa aroda prasmes. Tagad valstī nav organizētas attīstības, katrs ir pats par sevi. Cilvēki prot lieliski pielāgoties situācijai – ir niedres un priedes: niedres vienmēr pieliecas, lai tikai gūtu savu labumu, bet priedes stāv stalti, līdz lūst. Sabiedrībā diemžēl niedru ir vairāk.
Es trīs mēnešus biju strādājusi par pārdevēja palīgu veikalā “Stockmann” Rīgā, tādēļ radās doma ko līdzīgu pamēģināt Anglijā. Man bija valodas zināšanas un vajadzīgās iemaņas. Strādāju vienā no vecākajiem Anglijas lielveikaliem, šūšanas un gultasveļas nodaļā, bet fiziski tas bija grūts darbs.
– Nebija taču tā, ka Anglijā tikai strādāji!
– Jā, bija arī izklaides, draugi, satiku kādu brīnišķīgu angļu puisi, ar kuru mums izveidojušās ciešas attiecības. Angļu puiši ir uzmanīgāki pret meitenēm, prot lutināt. Ārons strādāja tajā pašā veikalā, tikai citā nodaļā. Kā iepazināmies? Trīs dienas pirms manas braukšanas atpakaļ uz Latviju! Es viņam sāku sūdzēt bēdas, kā man neveicas ar savu iepriekšējo draugu – latvieti… Ir negodīgi, ka iepazināmies tik vēlu, bet varbūt tieši labi, jo attālums ir pārbaudījums attiecībām. Man šķiet, ka mēs spēsim to pārvarēt. Decembrī viņš brauks ciemos pie manis uz Latviju. No nākamā gada marta viņam uz trim gadiem jāiet dienēt armijā… Tas mums būs vēl viens pārbaudījums.
Manuprāt, lai attiecībās būtu saskaņa, vispirms jāieklausās savā sirdsbalsī – vai tiešām šis būs īstais cilvēks? Par visu vienmēr jāizrunājas. Ja īsto nevar atrast, tad labāk dzīvot vienai. Ja sieviete par daudz mīl vīrieti un izdabā it visā, ar laiku vīrietim pret viņu zūd cieņa, viņš sievieti vairs nenovērtē. Ja attiecībās sāpina, tad tas nav domāts man.
– Pieļauj domu, ka nākotnē varētu dzīvot un strādāt ārzemēs?
– Dzīve rādīs – gan jau, ka jā. Domāju, ka februārī atkal braukšu uz Angliju, strādāšu tajā pašā lielveikalā, tikai dārza centrā. Tiesa – Latvijā ir daudz kā vairāk sirdij, Anglijā – maciņam.
– Kā jūties tagad, pēc pasaules klejojumiem atgriezusies Apes un Alūksnes pusē?
– Dīvaini, bet, esot prom no Latvijas, es jūtos daudz brīvāk… Iebraucot Latvijā, pār mani noklājas atbildības un nopietnības slogs. Ārpus Latvijas es varu dzīvot brīvāk un pati sev. Atbraucu uz Alūksni un redzu cilvēkus, kurus nepazīstu personīgi, bet pazīstu tikai pēc izskata, – viņi nav mainījušies, sēž uz tiem pašiem soliņiem un turpina neko nedarīt! Tas sagrauj. Šeit nekas īpaši nav mainījies kopš brīža, kad es aizbraucu. Saprotu – ja pati kaut ko darīšu, tikai tad kaut kas būs. Bet ir jābūt ļoti lielai uzņēmībai, lai sāktu kaut ko darīt Latvijā… Un pārliecībai, ka šeit tam ir īstā vieta. Tagad Apē dziedu korī un dejoju. Labprāt daru visus mājas darbus, apciemoju paziņas, rakstu vēstules draugam Anglijā… Ja godīgi, man nemaz nav brīva laika vaļoties! Ļoti gribu aust – materiāli ir, tikai jādabū stelles.
– Kādi ir tavi sapņi?
– Es gribētu būt laimīga… Satikt cilvēku, kurš man būtu labs vīrs, lai es būtu laba sieva un mamma. Es gribētu savu saimniecību, lai man būtu izjūta: lai vai kādi vēji pūš, visi pūtīs pāri. Man vajag savu māju, savu stūrīti zemes – es gribu dzī
