Mūsu valsts ir kā sirma māmuļa, kuras mūžā pieredzētas gan sāpes un prieks, gan mīlestība un nodevība. Ne tikai lepnums par izcīnīto brīvību un atgūto neatkarību, bet arī karu šausmas, represijas un izsūtīšanas, kā arī okupācijas gadi. Viss ir bijis, un neko no mūsu vēstures nevar aizmirst vai izsvītrot, atzīst alūksnietis Gunārs Stradiņš. Lai gan devies pelnītā atpūtā, viņš bez atlīdzības turpina veidot un labiekārtot Alūksnes Valsts ģimnāzijas vēstures muzeju. Bijušā skolas direktora G.Stradiņa veikumu atzinīgi novērtējuši kolēģi, iesakot apbalvošanai ar Alūksnes novada domes Atzinības rakstu un balvu.
– Vai ir gandarījums, ka darbs ir novērtēts un saņemsit apbalvojumu?
– Paldies, protams! Negribu liekuļot, tāpēc atzīstu, ka tas ir patīkami. Muzeju veidoju ne tikai savam priekam un gandarījumam. Tiesa, domāju, ka šis būs mans pēdējais darbs, tomēr gribas vēl būt vajadzīgam. Tas mani tur uz kājām. Katru rītu ceļos pulksten 5.00 un neatkarīgi no laika apstākļiem dodos uz skolas muzeju, kur strādāju līdz pusdienas laikam. Esmu izstaigājies svaigā gaisā, turklāt man šis darbs patīk.
– Vai jums ir vēl kāds apbalvojums?
– Man augstu apbalvojumu nav. Jā, Goda rakstu un Atzinības rakstu gan ir daudz. Biju arī skolotājs – metodiķis, kas ir augsts darba vērtējums. Man liekas nedaudz savādi, ka, piemēram, Balvos un arī mūsu novada pagastos augstus valsts apbalvojumus saņem vairāk cilvēku nekā Alūksnē. Kāpēc? Varbūt alūksnieši nenovērtē vai arī gaida, kad kāds cits ieteiks apbalvošanai.
– Kāpēc bez atlīdzības esat uzņēmies tik lielu darbu – turpināt veidot skolas vēstures muzeju, kas tika atklāts skolas 85 gadu jubilejas gadā?
– Bez pagātnes nav rītdienas. Tas ir skaļi teikts, tomēr tā ir patiesība. Tāpēc saglabāju pat skolas pionieru istabas materiālus un daudz ko citu, kas tagad ir redzams muzejā. Kad aizgāju pensijā, pārcietu divas mugurkaula operācijas. Tāpēc lūdzu man uz māju atvest videofilmas par skolas dzīvi un pasākumiem. Veidojot filmotēku, es tā iedziļinājos un aizrāvos, ka vairs nevarēju apstāties. Pirms tam biju domājis, ka vēsture ir tāda sausa būšana. Taču tā nudien nav. To var pētīt ar lielu interesi. Izrādās, ka starp mūsu skolas absolventiem ir vairāk nekā 200 (vidēji divi cilvēki no katra izlaiduma) Latvijas un pat pasaules slavenības gan sportā, gan rakstniecībā un žurnālistikā, gan zinātnes nozarēs, medicīnā un armijā. Tas liek aizdomāties. Kurus no viņiem parādīt muzeja planšetēs un kurus atstāt mapēs? Katrā ziņā ir patīkami apzināties, ka Alūksnē vienmēr mācījušies un dzīvojuši gudri un talantīgi cilvēki.
– Esat arī piesaistījis uzņēmējus, kuri palīdzējuši izremontēt muzeju.
– Jā, muzeja telpa bija tumša un drūma, turklāt tajā bija bojāta grīda. Sajutu arī nelielu vainas apziņu, jo jaunās skolas ēkas celtniecībā grīdām tika izmantoti “zaļi” dēļi. Tobrīd galvenais bija iespējami ātri ēku nodot ekspluatācijā, tāpēc tas tika pieļauts. Tagad vērsos pēc atbalsta pie saviem paziņām. Ar vienu sarunāju par brīvu ielikt griestus, ar otru – grīdu, ar trešo vienojos par žalūziju iegādi logiem, ar ceturto – par plastikātiem, kurus izmantoju planšetēm. Esmu alūksnietis, kurš tepat ir audzis, skraidījis plikām kājām, spēlējis futbolu un vēlāk strādājis skolā, tāpēc par atsaucību nevaru sūdzēties.
Tagad esmu ticis tik tālu, ka savāktie materiāli ir jāsakārto planšetēs un jāliek pie sienas. Īpaši nesteidzos, jo līdz skolas simtgadei nākamā gada augustā vēl ir laiks.
– Vai tas nozīmē, ka pilnīgi visu darāt pats?
– Jā. Tiesa, pēc operācijām mugura nav stipra, tāpēc planšetes likt pie sienas man palīdz dēls vai krustdēls. Ar stendu noformēšanu esmu darbojies daudz, vecajā skolas ēkā vēl ir manis gatavoti stendi. Tagad galvenais ir tas, ka man jau ir savākti gandrīz visi materiāli un fotogrāfijas. Tie ir apkopoti un sistematizēti ne tikai dokumentu, atmiņu un skolēnu zinātnisko pētījumu mapēs, bet arī datorā. Esmu ar tiem iepazīstinājis citu Alūksnes muzeju darbiniekus, kas labi atsaucas par manu veikumu.
– Esmu dzirdējusi, ka tiek gatavota arī grāmata par ģimnāziju pēdējos piecos gados.
– Jā, grāmata par skolas vēsturi tika izdota 95 gadu jubilejā, tāpēc tagad to papildinās izdevums par vēl 5 gadiem. Man ir sagatavots īss konspekts par katra gada svarīgākajiem notikumiem, kas varētu būt pamats plašākam izklāstam grāmatā.
– Vai uzskatāt sevi par Alūksnes un Latvijas patriotu?
– Noteikti. Arī jaunieši nav zaudējuši Dzimtenes mīlestību, ko gan nevar teikt par mūsu politiķiem. Tas ir liktenis, ka brīvprātīgi uzņēmos šo darbu bez atlīdzības. Bet par patriotismu neesmu īpaši domājis. Es nebiju ne pionieru, ne komjauniešu, ne partijas organizācijā. Varbūt tāpēc, ka tās uzspieda patriotismu. Atmodas gados daudzu patriotisms sita augstu vilni. Pirms tam reti kurš spēja iedomāties, ka kaut kas tāds notiks un Latvija atgūs neatkarību. Tas bija tas, ko es gaidīju, ko gaidīja visi. Skolā izveidojās Atmodas aktīvistu grupa. Augusta puča laikā sasaucu skolotājus un jautāju, vai kāds vēlas pakļauties valsts varas apvērsuma rīkotājiem. Tādu nebija. Turklāt visi ātri “pārauga” un bija Latvijas patrioti. Es visu mūžu esmu bijis stūrgalvīgs. Ja esmu pārliecināts par savu taisnību, tad no tās neatkāpjos.
– Kādu redzat Alūksnes un Latvijas nākotni?
– Es ticu mūsu valsts nākotnei. Manuprāt, netiek izmantots Alūksnes ģeogrāfiskais stāvoklis. Novadam ir robeža gan ar Krieviju, gan ar Igauniju. Ja gudri prastu to izmantot, mēs dzīvotu ne sliktāk kā Ventspilī. Ir jāatrod sadarbības iespējas un produkcijas noieta tirgus pāri robežām. Bez ražošanas attīstības iznīks uzņēmēji gan Alūksnē, gan Latvijā. Mūsu valdība tikai paaugstina nodokļus. Piemēram, akcīzes nodokļa palielināšana lētajām cigaretēm nesīs zaudējumus, nevis peļņu, jau tagad daudzi pīpmaņi iegādājas lētās cigaretes, kuras tiek nelegāli ievestas no Krievijas.
– Kādas paralēles var vilkt, salīdzinot vēstures notikumus ar mūsdienām?
– Noskatījos filmu “Rīgas sargi”. Tajā Kārlis Ulmanis uzskata, ka vajag cīnīties pret Bermonta armiju. Bet Andrievs Niedra aicina mest plintes krūmos un padoties. Arī augusta puča laikā dažu priekšnieku nevarēja atrast mēnešiem, tik pamatīgi bija paslēpies. Ja cilvēks ir lielāka vai mazāka kolektīva vadītājs, tad viņam ir jābūt tā priekšā. Nevar nolīst gar stūri kā Šveiks. Manuprāt, nepareizi ir tas, ka ministri saimnieciskos jautājumus risina saskaņā ar savas partijas diktātu. Uzskatu, ka no simta vien pāris cilvēki ir vispusīgi izglītoti un attīstīti. Tāpēc nevar būt tā, ka nozari vadīt uzņemas cilvēki, kuri to nepārzina. Ar prasmi organizēt un vadīt ir par maz. Diemžēl mūsu valsts attīstībai ir iebrauktas nepareizas sliedes. Var ievēlēt jaunus visus 100 deputātus Saeimā, bet viņi turpinās ceļu pa šīm pašām sliedēm. Tiesa, lai tiktu uz jauna ceļa, vispirms ir jātiek laukā no krīzes.
