Ar bažām gaidu brīdi, kad banka kredītam paaugstinās procentu likmi. Lai gan turpmāk tā būs mainīga, tātad teorētiski iespējams gan palielināt, gan samazināt, ir pilnīgi skaidrs, ka būs lielāka. Jautājums ir vienīgi, par cik? No tā lielā mērā būs atkarīga mana maksātspēja. Banka nodrošinās. Tomēr loģiku šādā nodrošinājumā nesaskatu tāpat kā daudzi citi, kuri ik mēnesi maksā lielāku procentu likmi nekā kredīta pamatsummu. Kā maksāsim turpmāk, to nezina neviens. Var arī rasties sarežģījumi. Iznāk, ka banka veicina to rašanos.
Valdība nav pieņēmusi lēmumu par aizsargmehānismu hipotekāro kredītu ņēmējiem. Sagatavoti četri atbalsta modeļi, bet acīmredzot no tiem neko labu gaidīt nevar. Kredītņēmēju apvienība jau secinājusi, ka restrukturizēt kredītus būs bezjēdzīgi. Kad kredīta ņēmēja finansiālā situācija uzlabosies, viņam būs jāmaksā divi kredīti – viens bankai, otrs valdībai. Tas tāpēc, ka paredzēts kredītu iesaldēt, nevis daļēji dzēst, un maksāt tikai procentus.
Tā nu atkal iznāk – cik garš, tik plats. Nav vērts cerēt uz valdības atbalstu kredītu ņēmējiem, kuri kaut nedaudz vēlējušies uzlabot savas dzīves apstākļus. Toties “Parex” bankas bijušie īpašnieki katru mēnesi par saviem noguldījumiem saņem 200 000 latu. Nekur nav teikts, ka viņi noguldītos 63 miljonus latu nav aizņēmušies bankā par maziem procentiem un pēc tam noguldījuši atpakaļ jau par daudz lielākiem procentiem. Un kāpēc nevis šos miljonus, bet tikai valsts naudu vajadzēja izmantot bankas glābšanai? Tagad mēs visi ar nodokļiem maksājam bankas parādus. Bet Eiropas Komisija sākusi izmeklēšanu par valsts sniegto atbalstu “Parex”.
