Alūksnietei Solvitai Stabiņai dzīve rit starp trim pilsētām – Alūksni, Rīgu un Rēzekni, kur viņa ir stažierārsts dažādās medicīnas iestādēs. Solvita jau bērnībā zināja, ka būs ārsts un palīdzēs cilvēkiem. Sarunas laikā viņas lūpu kaktiņos ne reizi vien parādās smaids – Solvita apstiprina, ka ir optimiste, turklāt mērķtiecīga, jo vienmēr, ja kaut kas neizdodas, meklē citu risinājumu, līdz izdodas.
Ne viens vien alūksnietis viņu ir sastapis Alūksnes slimnīcas Uzņemšanas vai Ķirurģijas nodaļā. Viņa uzsver, ka medicīna ir sirdsdarbs.
Lūko, kas “lācītim vēderā”
Bērnību Solvita ir pavadījusi Jaunalūksnes un Alūksnes pusē. “Lielākā daļa dzīves, draugu, izklaides ir pagājis Alūksnē,” viņa smaidot saka.
To, ka kļūs ārste un tieši ķirurgs, Solvita zināja jau kopš bērnības. “Nezinu kādēļ, bet man jau kopš ļoti agras bērnības ir paticis viss, kas saistīts par un ap medicīnu. Nekad nav bijis bail piedalīties pie zvēru kaušanas un palūkoties, kas “tam lācītim vēderā”. Lelles špricējusi neesmu, bet daudz kas ir izmēģināts uz dzīvniekiem – agrāk mums bija lauku mājas, kur bija cūkas, truši, vistas. Jau piecu- sešu gadu vecumā es zināju, kādu profesiju vēlos apgūt un ka būšu tieši ķirurgs. Savā ziņā tādēļ esmu laimīgs cilvēks, jo daudzi jaunieši vēl 12.klasē īsti nezina, par ko vēlas kļūt. Es savu izvēlēto profesiju esmu apguvusi ļoti mērķtiecīgi,” stāsta Solvita.
Vēl jāmācās piecus gadus
Pēc Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas absolvēšanas Solvita iestājās Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātē. Sākotnēji viņa bija iecerējusi kļūt par plastisko ķirurgu, bet drīz vien saprata, ka tas ir ļoti specifisks ķirurģijas veids. “Pirmkārt, būtu grūti izcīnīt savu vietu šajā ķirurģijas veidā. Otrkārt, plastiskā ķirurģija vairāk ir privātā sfēra, maksas pakalpojums un ne katrs to var atļauties. Ārsts- ķirurgs ir cilvēkiem pieejamāks,” savu izvēli pamato S.Stabiņa.
Medicīnas fakultātē viņa mācījās sešus gadus. Tagad ir iegūts stažierārsta diploms. “Varu strādāt stacionārā starp kolēģiem, nevaru vēl veidot savu privātpraksi, kamēr neesmu ieguvusi sertifikātu kādā konkrētā specialitātē. Vēl ir jāmācās rezidentūrā, kur mācību ilgums atkarīgs no specialitātes. Ķirurgiem tie ir pieci gadi. Rezidentūrā darbs ir mācības – piecas dienas nedēļā no pulksten 8.00 līdz 17.00: ārstē, asistē, palīdzi, operē, piedalies pilnvērtīgi mediķu darbā un caur to gūsti pieredzi. Pēc tam ir jānokārto sertifikāts,” norāda S.Stabiņa.
Šovasar viņa pārsvarā strādā Alūksnes slimnīcā, bet brauc arī uz dežūrām Rīgas neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā. “Kad mācījos Rīgā, pamatdarbs bija tur, tagad – Alūksnē. Rēzeknē pērn biju vasaras praksē – man iepatikās slimnīca, Rēzeknes mediķiem – es, tā arī sarunājām, ka atgriezīšos tur “piestrādāt”. Lielajās klīnikās pašlaik ir ļoti grūti atrast darbu,” atzīst Solvita.
Alūksnes slimnīcā viņa strādā jau trešo vasaru. Jautāta, kādēļ par vienu no darba vietām izvēlējusies tieši Alūksnes slimnīcu, Solvita atzīst – to veicinājis patriotisms par savu dzimto pilsētu. “Man patīk Alūksne, šeit ir brīnišķīga daba visos gadalaikos, jauki cilvēki. Slimnīcā ir ļoti atsaucīgi kolēģi, kuri man daudz ko iemāca un kuriem ir ļoti liela pieredze.
Mani lielākie skolotāji ir Valdis Skulte un Leonīds Perevertailo. Šeit ir daudzveidīgāks saslimšanu spektrs, ir vieglāk kontaktēties ar pacientiem, ir individuālāka pieeja un ārsts katram pacientam var veltīt vairāk laika. Turklāt Alūksnes slimnīca man maksāja stipendiju ar nosacījumu, ka vairākus gadus es pēc tam strādāšu šeit,” stāsta S.Stabiņa.
“Par sevi zinu, ka ārstam darbs vienmēr būs, bet uztrauc Alūksnes puses iedzīvotāju liktenis, ja šeit reorganizēs slimnīcu.”
Solvita Stabiņa
Medicīna ir sirdsdarbs
Viņa neslēpj, ka pati daudzreiz ir pārdomājusi to, vai vajadzēja studēt medicīnu, jo valdības lēmumi šo nozari ir ietekmējuši skarbi – ir samazināts kontaktstundu skaits, stipendijas apmērs, pašlaik nav skaidrības par daudzu Latvijas slimnīcu nākotni. “Bet galarezultāts pārdomām vienmēr ir vienāds: ko gan citu es varētu darīt, jo medicīna ir mans sirdsdarbs,” saka Solvita.
Jautāta, kas visvairāk saista mediķa darbā, Solvita, ilgi nedomājot, atzīst: “Nav divu vienādu gadījumu, jo katrs ir citādāks, interesants, prasa pārdomas un zināšanas, tas savukārt liek pašam meklēt jaunus risinājumus, konsultēties ar kolēģiem, un rezultātā tu esi palīdzējis cilvēkiem. Svarīgākais ir prast izlemt, kurā brīdī kā rīkoties – vēl ārstēt ar medikamentiem vai operēt. Tiesa, būt ārstam ir ļoti liela atbildība, tādēļ arī ļoti daudz jāmācās,” saka S.Stabiņa.
Viņa nepiekrīt uzskatam, ka cilvēki bieži novēloti vēršas pie mediķiem, jo uzskata, ka paši ārsti nepietiekami informē iedzīvotājus par iespējām, kādas pārbaudes var veikt par brīvu un ko apmaksā valsts. “Tiesa, pašreizējā situācijā nākotnē ielaistu gadījumu būs arvien vairāk, jo cilvēki nespēs maksāt tik dārgu cenu par veselības aprūpi,” secina Solvita.
Slimnīca domāta pacientam
Viņa atzīst, ka diemžēl pašlaik ir ļoti daudz neskaidrību par nākotni, tostarp par Alūksnes slimnīcu. “Par sevi zinu, ka ārstam darbs vienmēr būs, bet uztrauc Alūksnes puses iedzīvotāju liktenis, ja šeit reorganizēs slimnīcu. Ja man kā ārstam neatradīsies darbs Latvijā, braukšu uz ārvalstīm. Katru gadu valsts piešķir finansētās vietas rezidentūrā – šogad tam valsts vēl nav izsludinājusi pat konkursu, tādēļ nezinu, vai man kā topošajam ārstam būs, kur Latvijā specializēties. Ja būs jāmācās par naudu, Latvijai kļūstot par vienu no nedaudzajām valstīm Eiropā, kur ir šāda sistēma, visdrīzāk es došos kaut kur citur. Un es nebūšu tāda vienīgā,” saka Solvita.
Viņa vērtē, ka pašlaik Latvijā veselības aprūpes sistēmā tiek darītas daudzas absurdas nejēdzības, lieki izšķiežot valsts naudu. “Nezinu, ko domā valsts vīri un sievas, bet ārsti un slimnīcas ir domāti pacientiem, nevis otrādi. Pašlaik ir pretēji un skats nākotnē – drūms. Slimnīcu slēgšanu nevar pamatot ar to, ka Latvijā ir pārāk liels gultas vietu skaits slimnīcās. Mēs nevaram veselības aprūpē salīdzināt sevi ar Eiropu finansiālā ziņā, jo apstākļi būtiski atšķiras, piemēram, pieejamība ārstiem, transporta kustība, ceļu infrastruktūra,” vērtē S.Stabiņa.
Brīvajā laikā – aktīvā atpūta
Brīvajā laikā Solvita labprāt pievēršas aktīvajai atpūtai, piemēram, spēlējot basketbolu, braucot ar laivām. “Labprāt lasu grāmatas, turklāt arī profesija liek to regulāri darīt un papildināt zināšanas. Reizēm gribas vienkārši mājās pavērot televīziju. Pēc kārtīgi nostrādātas nedēļas un nakts dežūrām nedēļas nogalēs nemaz reizēm negribas nekur doties. Man izklaide vairāk saistās ar atpūtu pie dabas,” saka Solvita.
Viņa neslēpj, ka kolēģi un draugi pārsvarā ir mediķi, tādēļ arī brīvajā laikā bieži domā un diskutē par darbu. “Ir interesanti konsultēties, ko viņi domā par konkrētu gadījumu un apmainīties pieredzē. Arī pēc darba tāpat mājās domā par pacientiem, meklē literatūrā informāciju, kā rīkoties, vai visu izdarīji pareizi. Bet man tas patīk!” saka Solvita.
