«Kad dzimšanas dienā mani apsveic ar mūžīgajiem 18 gadiem, saku «nē» – labāk ar 28, jo tajā laikā āda gan bija jauna un seja gluda, bet pieredzes nekādas! Vien šaubas, bažas un daudz nezināmā ar niecīgu saprašanu par robežām un savu varēšanu, bet, protams, arī ļoti lieli ieguvumi,» atskatoties uz savu jaunību, pauž psiholoģe Ilze Āna, vienlaikus ieskicēdama vecumposma iezīmes, kas raksturīgas vai ikvienam, kurš devies «piedzīvojumu trasē», kas domāta vien personām no apmēram 17 līdz 25 gadiem.
Rādītājs – patstāvība
«Ir viegli runāt par cilvēka mūža aktīvajiem periodiem, piemēram, pusaudža gadiem, bet par jaunības formulējumu domas dalās. Valsts definējusi, ka šis vecumposms sākas ar pubertāti un tajā iekļaujas personas no 12 līdz 25 gadiem. Es gan tā nedomāju, jo arī pasaules pieredze rāda, ka dzimumnobriešana sakrīt ar pusaudzību no 12 līdz 16 gadiem, un pēc tās sākas jaunība, kad cilvēks ieguvis savu personīgo un sociālo identitāti, par ko liecina viņa sociāli ekonomiskā patstāvība,» skaidro I.Āna. Kādam tā iestājas agrāk, citam nez kur aizkavējusies, piekarot nemitīgi apčubināmā bērna birku, jo nav skaidri definēts, kad atvasei būtu jāpamet vecāku ligzda. To diktē vairāki faktori, piemēram, ģimenes tradīcijas un sabiedrības nostādne, turpina psiholoģe.
«Kāds, salasījies ārzemju literatūru vai padzīvojis citā kultūrā, varētu uzskatīt – 18 gados no mājām ārā! Mūsu sabiedrība gan akceptē, ka jaunietis var palikt ģimenē, kamēr viņš mācās, par ko liecina arī dažādu pabalstu pieejamība, tomēr uzskatu, ka mūsu izglītības sistēma neveicina iespēju kļūt patstāvīgiem, jo nav izveidots pietiekami labs profesionālo skolu tīkls, kad jaunietis dzīvo kopmītnēs, pats taisa ēst, mazgā zeķes un iegādājas sadzīvē nepieciešamo. Tas īpaši iespaido puišus, kuri orientēti uz panākumu gūšanu pirmām kārtām praktiskās lietās. Ejot vispārizglītojošās skolās, ne vienmēr viņi saņem šo sajūtu, un rodas problēmas.»
Sekot sirds aicinājumam
Tomēr, lai kādos apstākļos neatrastos, «daba» jaunībā diktē savu, aicinot cilvēku iedziļināties eksistenciālos jautājumos, vēl pamatīgāk meklēt identitāti un savu vietu sabiedrībā. «Pusaudzis vairāk orientējas uz tagadni, kad visa dinamika noris vienas dienas ietvaros, un viņš domā tikai īstermiņā – mans komforta līmenis, laimes izjūta un bauda atkarīga no tā, ko dabūšu tūlīt! Savukārt jaunieti interesē nākotne – labi tagad, bet kas būs rīt? Tas ir pilnīgi cits fokuss, kas var radīt trauksmi, ko pastiprina arī sabiedrības un ģimenes gaidas,» raksturo Ilze.
Šis nemiers pavada vai ikvienu lēmumu šajā vecumā, piemēram, karjeras izvēli. «Ļoti daudzi pēc 12. klases nezina, par ko kļūt. Pastāv bažas, šaubas, jautājumi, ko darīt. Mana pārliecība ir, ka pēc vidusskolas jāturpina izglītības process, īpaši nedomājot, kā tas būs saistīts ar profesiju, jo pilnīga skaidrība iespējama tikai šaurā specialitāšu lokā. Jāseko sirds aicinājumam. Vecākā paaudze gan uztraucas, kā ar izvēlēto varēs nopelnīt un uzturēt ģimeni, tādējādi bieži vien velkot jaunos cilvēkus atpakaļ. Te prātā nāk tēlainais salīdzinājums, ka bērni nav mūsu, bet vien nāk no mums. Viņi ir vērsti nākotnē un, iespējams, zina labāk, kas būs nepieciešams pēc desmit gadiem. Vajadzētu vairāk uzticēties jauniešiem,» mudina I.Āna.
Partnerattiecību laiks
«Jaunībā tiek uzkrāta arī līderisma, varas un pakļaušanās, arī psiholoģiskās varas pieredze. Tā ir galvenā šim vecumam piemītošā īpatnība – būt komandā, organizēt, vadīt un virzīt,» atsaucoties uz sava skolotāja austriešu psihoanalītiķa Alfrēda Ādlera atziņu, turpina Ilze, akcentējot, ka viens no svarīgākajiem uzdevumiem šajā posmā ir arī attiecību veidošana ne vien sava, bet arī otra dzimuma ietvaros – draudzība, mīlestība, partnerība gan ģimenē, gan biznesā. «Svarīgi, ka tas ir tendēts uz nākotni – man šodien kaut kas jādara, lai rīt paliktu ar tevi attiecībās!»
Šajā vecumposmā arī aktīvi tiek mainītas lomas, kad vīrietis un sieviete kļūst par vīru un sievu, tēvu un māti, stāsta psiholoģe. «Tas ir partnerattiecību laiks. Statistika rāda, ka vīrieši pirmo ģimeni dibina vidēji 27, bet sievietes – 25 gadu vecumā. Tas ir mēģinājums rādīt sev, vecākiem un sabiedrībai, ka esmu kļuvis kas cits, esmu pieaudzis un pats varu uzņemties atbildību!»
