Līdz ar aizvadītās nedēļas nogali, beigas pienākušas nogurdinošajām priekšvēlēšanu kampaņām un partiju cīņai par vēlētāju balsīm. Lai gan beidzot apmierināts pēdējā laikā pakrūtē kņudošais ziņkāres velniņš, kurš tad no sarakstiem būs izpelnījies vislielāko vēlētāju atbalstu, visvairāk mani iepriecina apziņa, ka nu vairs nevajadzēs saskarties ar uzbāzīgajām reklāmām. Dažbrīd tās radīja sajūtu – ne jau par vēlētāju balsīm viņi sacenšas, bet gan par veidiem un intensitāti, ar kādu katrs atgādina par sevis pārstāvēto partiju.
Nešaubos, ka tie, kam rūpēja par ko atdot savu balsi, nežēloja laiku un pūles, lai izvērtētu, kuri no kandidātiem būtu visvairāk pelnījuši domāt par novada labklājību un spēs viņiem izrādīto uzticību attaisnot. Šajās vēlēšanās līdztekus partiju programmu iepazīšanai man klāt nāca jauna pieredze, kas vairs neaprobežojās tikai ar izvēlētā saraksta iemešanu vēlēšanu urnā. Intensīvā sekošana līdzi vēlēšanu gaitai ļāva pilnīgāk iepazīt deputātu kandidātus, kā arī redzēt, kurš un cik lielā mērā ar nagiem un zobiem tiecas pēc varas un vietas novada domē.
Protams, utopiskā vēlme, kaut tādu pašu dedzību domē ievēlētie izrādītu, strādājot vēlētāju interesēs, ienāk prātā pēc katrām vēlēšanām. Skatoties, cik liela uzmanība tika veltīta vēlēšanu gaitai, man uznāca dusmas – vai tiešām mēs, vēlētāji, esam sliktāki, ka nevaram lepoties ar tādu pašu dedzību. Mēs taču varam sekot līdzi tam, kā deputātiem dāvātā uzticība tiek izmantota. Galu galā, lai gan viņu savstarpējā sacīkste ir beigusies, tas nebūt nenozīmē, ka šīm sacensībām tā arī ir jābeidzas un dedzības stafete nevar tikt nodota jaunās rokās.
