Sēž ministrijas ierēdnis pie papīra lapas un, grauzdams pildspalvu, uz tās zīmē cipariņus. Te kaut ko nosvītro, te palabo, te piezīmē klāt. Viņš izpilda ministra uzdevumu, samazināt budžeta izdevumus. Urā, gala cipars sakrīt ar ministra uzdoto! Tā šobrīd izskatās gandrīz katras ministrijas ierēdņu ikdiena. Tikai šie ierēdņi pilnīgi nepamana, ka aiz katra cipariņa uz papīra atrodas dzīvi cilvēki, kurus šis ierēdnis ar vieglu roku nosvītro. Arī šiem cilvēkiem ir ģimenes un bērni, kas jāpabaro, mājokļi, kas jāuztur. Arī šiem cilvēkiem par spīti krīzei gribas dzīvot daudzmaz normālu dzīvi un neciest badu.
Valdība uztraucas, ka bezdarbnieku skaits katastrofāli pieaug un jau pietrūkst līdzekļu bezdarbnieku pabalstu izmaksāšanai. Starptautiskie un vietējie eksperti brīdina par sociālo krīzi, bet policisti – par noziegumu pieaugumu, kad pašreizējiem bezdarbniekiem beigsies bezdarbnieku pabalsti un nebūs, par ko samaksāt par mājokli, nebūs, par ko nopirkt savai ģimenei un bērniem ēdienu. Tiktāl viss varētu šķist ļaunās pasaules krīzes sekas Latvijā, ar kurām „pašaizliedzīgā” valdība enerģiski cīnās.
Taču ko valdība dara patiesībā? Vai tiešām cīnās ar šīm krīzes sekām? Vai tiešām cenšas novērst sagaidāmo noziedzības un sociālo sprādzienu, ko izraisīs bez iztikas līdzekļiem palikušu cilvēku izmisīgā vēlēšanās neļaut ģimenei nomirt badā un palikt bez pajumtes?
Nav izprotams valdības un ierēdņu aklums, atrautība no reālās dzīves un nespēja veikt elementāru saskaitīšanu, lai sarēķinātu, ka skolotāju, ierēdņu, policistu, ārstu un citu no valsts budžeta apmaksātu darbinieku atlaišana no darba izmaksās daudz dārgāk nekā budžeta ekonomija, samazinot darba slodzes un darba algas uz krīzes laiku. Katrs no darba atlaistais darbinieks vispirms saņems no valsts budžeta bezdarbnieka pabalstu, bet pēc tam izmisumā būs spiests meklēt legālus un nelegālus ceļus, lai gūtu līdzekļus iztikai. Tā arī ir sagaidāmā noziedzības un sociālās krīzes sakne – izmisuši, bez iztikas palikuši desmiti un simti tūkstoši Latvijas cilvēku.
Valdība un ierēdņi laikam nav sapratuši, ka arī sociālā krīze un noziedzības pieaugums atstās ļoti nopietnas sekas gan uz valsti un tās iedzīvotājiem kopumā, gan uz tās budžetu. Tā vietā, lai vēl un vēl plānotu atbrīvot no darba tūkstošiem cilvēku, ar tiem pašiem budžeta izdevumiem ir iespējams visiem valsts budžeta finansēto iestāžu darbiniekiem uz krīzes laiku samazināt darba slodzi, samazināt darba algu tā, lai visi šie darbinieki saglabātu darbu un zināmus ieņēmumus, kas tiem ļautu pārdzīvot krīzes laiku. Viņiem tas šobrīd ir ļoti svarīgi, un tieši tā šobrīd rīkojas privātuzņēmēji. Šādi rīkojoties, veidosies pat ietaupījums valsts budžetā, jo šiem darbiniekiem nebūs nepieciešami bezdarbnieku pabalsti. Tas būtiski mazinās arī iespējamo noziedzības pieaugumu un sagaidāmo sociālo krīzi.
Jautājums – vai valdība un ierēdņi to nesaprot. Tad viņi nav savā vietā! Ja apzināti nevēlas saprast, tad viņi rīkojas kā tautas un valsts ienaidnieki.
