Aizvadītā nedēļas nogale bijusi notikumiem bagāta. Saistībā ar trīs dienas ilgo plenēru „Mums visiem pieder atspulgs Alūksnes ezerā” iedzīvotājiem tika piedāvāti vairāki citi pasākumi. Tiesa, par manu lielāko notikumu kļuva piektdienas vakarpusē notikusī ekskursija apkārt Alūksnes ezeram. To plenēra organizatori rīkoja dalībniekiem, lai rosinātu ideju veidošanos, taču es nekad šādā ekskursijā nebiju devusies, tāpēc priecājos par iespēju viņiem pievienoties.
Lai gan brauciens nebija ilgs un gida Gunāra Ozoliņa stāstījums koncentrēts, tas izrādījās vērtīgs tajā ziņā, ka tā pa īstam sapratu, cik gan maz zinu par pilsētu, kurā dzīvoju. Kā vēlāk atklājās, pie šādas atziņas nebiju nonākusi vienīgā. Arī daļa citu brauciena dalībnieku nosmējās: “Redz, kā!” Visu mūžu esam nodzīvojuši šeit, bet neko no tā visa neesam zinājuši. Un kā gan citādi? Par šīm lietām taču parasti tūristiem stāsta gidi, kas specializējas pilsētas vēstures un tūrisma apskates objektu izzināšanā. Savukārt mēs, šeit dzīvojošie, aprobežojamies tikvien kā ar ielu nosaukumu, iestāžu atrašanās vietu un ikdienas notikumu pārzināšanu.
Šī iemesla dēļ nemaz nebrīnītos, ja tūristi, kas šeit viesojas, izrādītos erudītāki par mums pašiem, jo cik daudzi no mums norādot uz vietām, kuras noteikti vajadzētu apskatīt, spētu par tām arī pastāstīt? Tagad sāku apsvērt domu, vai nebūtu tā kā pēdējais laiks mest kaunu pie malas un kādā dienā gida pavadībā doties ekskursijā pa pilsētas ielām. Galu galā nezināt neko par vietu, kur dzīvo, manuprāt, ir daudz lielāks kauns.
