Pie sava vārda alūksnietis Vilis Ludvigs ticis, pateicoties rakstniekam Vilim Lācim. Tas bijis viņa mātes iemīļotākais rakstnieks, tāpēc dēls nosaukts par godu viņam. Lai gan paša gaviļnieka attieksme pret savu vārdu ir neitrāla, īpaša lepnuma, ka pie tāda ticis, pateicoties minētajam rakstniekam, viņam neesot.
Tam par iemeslu kļuvusi Viļa Lāča politiskā darbība komunistiskā režīma laikā, kas, pēc alūksnieša teiktā, atspoguļo vienas daļas latviešu rakstura iezīmi – locīties līdzi visiem vējiem un varām.
V.Ludvigs atzīst, lai kas arī notiktu, viņš cenšas palikt uzticīgs savām vērtībām. „Man ir savas prioritātes, kuras vērtēju augstāk par visu citu. Viena no tām – pašlabuma dēļ nevienam citam pāri nedarīt,” viņš saka. Šā iemesla dēļ Vilis padomju laikā iekļuvis „melnajā sarakstā”, kurā esošajiem piemērotās sankcijas daļēji skārušas ne tikai viņa iespējas ceļot, bet arī vaļaspriekus. Piemēram, uz iespējām iegūt mednieka apliecību viņš gaidījis apmēram desmit gadus.
Šobrīd medības ir viņa galvenais un praktiski gandrīz vienīgais īstais vaļasprieks. „Tagad jau dzīvojam brīvā valstī – vari staigāt pastalās, ja gribi, un teikt gandrīz visu, ko domā,” viņš iesmejas, komentējot pārmaiņu pozitīvo pusi. Otrs vaļasprieks esot kalnu slēpošana. Ar to nodarbojas gan ģimene un radi, gan arī darba biedri, ar kuriem kopā reizi vai divas reizes gadā tiek rasta iespēja aizbraukt paslēpot vai nu uz Austriju, vai Itāliju. „Tā jau cilvēki runā, ka tas nav latvietis, kas nepratīs slēpot,” Vilis joko.
Mīlestība pret atrašanos brīvā dabā izpaužas arī vārdadienas svinībās. Neskaitot apsveikumus darbā, kad kolēģi tiek aicināti pulcēties pie kopīga kafijas galda, vārdadiena tiekot atzīmēta arī viņa lauku mājās. „Vārdadiena man iekrīt ļoti skaistā laikā – tad, kad gribas pavadīt laiku vairāk pie dabas, nevis sēdēt telpās,” Vilis atklāj aizsāktās tradīcijas iemeslus. „Savukārt, kad aizbraucam zaļumos, kur man ir lauku zeme, dīķmalā tā smuki var šašliku pacept un brīvdienas svaigā gaisā izbaudīt – tad ir pavisam cita lieta.”
