Nereti ar vieglu roku paziņu sarunās tiek dāļāti spriedumi, ka tam un tam bērnam ir hiperaktivitāte vai uzmanības deficīta sindroms.
Lai uzstādītu diagnozi, bērnu nepieciešams vērot ilgu laiku, aizrāda Latvijas Bērnu neirologu biedrības prezidents Guntis Rozentāls. Vismaz sešus mēnešus bērnam jāuzrāda simptomi – nespēj ilgstoši noturēt uzmanību, neklausās, kad tiek uzrunāts, nespēj sekot instrukcijām, izvairās no darbiem, kas prasa mentālu piepūli, bieži pazaudē lietas, aizmāršīgs. Simptomiem turklāt jāparādās jau pirms septiņu gadu vecuma un vismaz divās vietās, piemēram, skolā un mājās. Tikai ar neuzmanību skolā nepietiek, lai varētu uzstādīt šādu diagnozi, norāda neirologs.
Gan uzmanības deficīta sindroma (UDS), gan hiperaktivitātes cēloņi var būt visdažādākie. Tostarp, piemēram, pārāk liels cukura daudzums pārtikā, kas bērnu padara uzbudinātāku; produkti, kuru sastāvā ir pārtikas konservanti, krāsvielas utt. UDS var veicināt pārāk ilga laika pavadīšana pie datoriem, videospēlēm. Elektromagnētiskais lauks izjauc cilvēka dabisko, viņam raksturīgo elektromagnētisko lauku, radot emocionālu un psiholoģisku diskomfortu, kas ilgstošas iedarbības rezultātā pārvēršas par slimību, uzskata G. Rozentāls.
Hiperaktivitāte var attīstīties kā zaudētas mīlestības aizstājēja, dodot bērnam iespēju nokļūt uzmanības centrā. Bet varbūt bērns ir ļoti apdāvināts, un viņam nav citu iespēju, kā izpaust savu radošo enerģiju.
UDS ārstēšana sevī ietver gan medikamentozu terapiju, gan arī uzvedības ietekmēšanu, kas nereti ir sarežģītāka par tablešu lietošanu.
Padomi vecākiem: ieviesiet mājās noteikumus un tiem arī strikti sekojiet, slavējiet bērnu par darbiem, kas viņam izdodas, apbalvojiet par labi paveiktiem mājas darbiem, sakārtotu istabu utt. Runājot ar bērnu, jāpanāk viņa simtprocentīga uzmanība – jāizslēdz TV, radio, dators, jāskatās bērnam acīs, ja nepieciešams, pat jāsaņem aiz rokas.
