Divas dienas, divas atšķirīgas vietas, divas dažādas sajūtas – tā varētu raksturot manas brīvdienas, kad vienu dienu pavadīju galvaspilsētā Rīgā, bet otru pie omes laukos. Nekad iepriekš nebiju aizdomājusies, kā atrašanās vieta var ietekmēt cilvēku.
Nē, es abās vietās jutos labi, bet iekšējā sajūta tomēr bija atšķirīga.
Tādi interesanti pretstati – automašīnu plūsmas rūkoņa pret Vaidavas ūdeņu čaloņu; cilvēku smiekli, sarunas pret putnu čivināšanu, zaļo lapu attīrītais gaiss pret kondicionieriem un ķīmiskiem gaisa atsvaidzinātājiem; steiga pret nesatricināmu mieru. Cik gan dažādas var būt dzīvesvietas, un katra ir ar savu vilinājumu, katra ar savu režīmu un dzīves ātrumu. Un tiešām ir sajūta, ka laukos un lielpilsētā ir cita laika skaitīšanas sistēma. Laukos sekundes aizrit mierīgi, turpretim lielpilsētā pat minūtes steidzas.
Par laika steigšanos lasīju populāra cilvēka domas, ka laiku mēs paši steidzinām, dzīvojot no viena brīža līdz otram, no vienas satikšanās līdz otrai. Visu laiku ir “no” un “līdz”, daudzreiz neizbaudot to laiku, kas atrodas starp šiem diviem vārdiem. Šodiena ilgst 86 400 sekundes, tā ir mūsu brīvā griba, kā šos mirkļus izdzīvot. Cilvēks vienmēr ir izvēles priekšā starp labiem mirkļiem un ļauniem, mīlestību un naidu, tuvoties un izvairīties, darīt labu vai izpostīt skaisto, palīdzēt vai izlikties neredzam.
