Alūksnietis Bruno Zvejnieks 7.maijā dosies uz Rīgu, lai saņemtu piektās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Par viņa devumu sabiedrībai liecina nesavtīgās sabiedriskās aktivitātes, ko B.Zvejnieks veic kā Tēvzemes Daugavas Vanagu vadītājs Alūksnes rajonā un vanadzēnu koordinators. No agras bērnības viņš bijis dumpinieks, jo vienmēr iestājies par taisnīgumu un godīgumu.
– Kādas izjūtas pārņēma, kad uzzinājāt par ordeņa saņemšanu?
– 15.aprīlī saņēmu vēstuli – ielūgumu divām personām ar aicinājumu piedalīties apbalvošanas ceremonijā. Sākumā nevarēju saprast, kāpēc tieši mani tur ielūdz. Izlasot pievienoto vēstuli, sapratu, ka man piešķirts piektās šķiras Triju Zvaigžņu ordenis un esmu iecelts par Triju Zvaigžņu ordeņa bruņinieku. Bija norāde ierasties tumšā uzvalkā – jāatzīst, ka man tāda nemaz nav, visi brūni, bet nu jau esmu iegādājies un gatavs doties.
Esmu ļoti patīkami pārsteigts un pagodināts par šāda valsts apbalvojuma saņemšanu.
– Jūs esat piedzīvojis gan padomju, gan vācu okupāciju…
– Man pašam nāk smiekli, kāds esmu bijis bērnībā. Kad es mācījos skolā, visās izglītības iestādēs ļoti daudz strādāja ar skolu jaunatni par patriotisko audzināšanu un Dzimtenes mīlestību, kas man ļoti patika. 1940.gadā man bija 12 gadu, no mammas dzijas pats uztaisīju Latvijas sarkanbaltsarkano karodziņu un uzspraudu uz ceļa Nēķene – Tūja stabiņa. Vēl šodien atceros, kā lavījos pa niedrēm, bridu ūdeni grāvī, lai nevar man sadzīt pēdas. Ilgi gan karodziņš staba galā nestāvēja – kāds onkulis to noņēma, jo zināja, ko nozīmē šāda proklamācija. Bet es tādējādi gribēju paust savu protestu, lai latviešiem nav jānodod nodevas. Jau puika būdams, sapratu, ka nav brīv paust savu viedokli, ja tas nesakrīt ar vajadzīgo viedokli – pretējā gadījumā milicija uzreiz noskaidroja personu. Redzēju, kā veidojās jaunās, kolektīvās saimniecības, izputinot latviešu saimniekus. Ērcīgs būdams, klasē skolotājām parasti oponēju, teikdams, ka nestāsta taisnību. Par to mani nobāra un apskaidroja, ka nedrīkst tā runāt – tam būs sekas.
Kad Latvijā ienāca krievi, saņēmu pavēsti par iesaukšanu armijā. Mēs četri, jaunieši, stingri nolēmām neiet krievu armijā, bet gan partizānos. Dzīvojām mežā, bunkurā. Bet “čeka” bija arestējusi mūsu piederīgos un pateica – ja nenāksim ārā no meža, viņus notiesās uz Sibīriju. Mūsu galvenais pabalsts bija tikai no mājām, negājām ne zagt, ne laupīt. Sapratām, ka ne angļi, ne amerikāņi nenāks mūs glābt, kā bijām to iedomājušies.
– Kur tolaik bija tāda drosme pievienoties pretošanās kustības dalībniekiem?
– Daudz esmu domājis par to, kur mums, jauniem puikām, toreiz bija drosme pretoties lielvalstij, kas uzvarējusi karā… Uzskatu, ka tas ir iedzimtais patriotisms, ko mums audzināja Strautiņu skolas laikā. Reiz baznīcā mums lika rakstīt savas dzīves redzējumu nākotnei – atceros, ka pieļāvu domu par izsūtīšanu uz Sibīriju, jo viss par to liecināja. Un tā arī notika. Pēc aizturēšanas vispirms nokļuvu Alūksnes cietumā, tad Valmierā, līdz 1947.gadā mani notiesāja uz 15 gadiem – biju drusku vairāk sariebis nekā mani līdzgaitnieki. Rakstīju kasāciju un sodu samazināja uz 10 gadiem. Saformēja ešelonu un aizsūtīja uz Urālu kalniem Krievijā, kur būvējām dzelzceļa līniju. Vēlāk mani iecēla par meistaru, vēl pēc laika pārcēla darbā ogļu šahtā. Kad drīkstēja, atgriezos Alūksnē. Bet šeit tautiešus nemaz tik ļoti negaidīja… Piemēram, bija izdomāts valstī likums: jādabū darbs, lai varētu pierakstīt dzīvesvietu – darba nebija, bet dzīvesvietas pierakstu nedeva, kamēr nebija darba. Arī kad brālis man izkārtoja darbu, dzīvesvietas pierakstu man sākumā iedeva tikai uz trim mēnešiem. Dēļ tā un citiem apstākļiem daudziem latviešiem tolaik bija doma atgriezties Krievijā.
– Saka, laiks dziedē visas brūces, bet vai jūs esat piedevis pāridarītājiem?
– Savās domās nožēloju to, ka mēs, partizāni, tik viegli visu palaidām. Kā cilvēks vispār var tik nežēlīgi rīkoties, kā okupanti izturējās pret latviešiem?! Tas ir neiedomājami! Bet mēs viņus saudzējām. Krievija arī tagad neatzīst savus nodarījumus.
– Vai mūsdienās arī ir tādi taisnīgi un drosmīgi zēni, kādi jūs savulaik bijāt?
– Manuprāt, tādi ir bijuši un būs katrā laikā, bet jautājums – cik daudz viņu ir un būs? Tagad bērniem skolās neieaudzina Dzimtenes mīlestību. Daudziem nav zināšanu par vēsturi un mūsdienām. Skolās par to būtu ļoti daudz jāmāca.
– Jūs Alūksnes rajonā attīstījāt vanadzēnu kustību.
Vanadzēni ir Veclaicenes, Jaunlaicenes un Annas skolā, kur man izdevās atrast vanadzēnu vadītājas. Gribēju arī Alūksnes sākumskolā – skolas vadība atļauj, bet nav vadītāja, jo par brīvu neviens negrib strādāt. Tagad Annas un Veclaicenes skolas likvidēs – jau tā tur ir palicis maz vanadzēnu. Gribētos, lai vanadzēnu kustība mūsu rajonā būtu plašāka. Dalība dažādos skolu pasākumos ir apstiprinājusi, ka bērniem ir interese par mūsu tautas vēsturi un notikumiem.
– Pašlaik Latvija ir pašvaldību vēlēšanu gaidās – kādas ir jūsu pārdomas par to?
– Es ticu Valda Dombrovska valdībai. Diemžēl Latvijā viss ir ļoti nolaists, jo nav domāts par sekām. Tagad pie visa būs vainīgs V.Dombrovskis – ka valstī krīze, ka cilvēki masveidā brauc uz ārvalstīm, darbavietas un algas samazina, bet pirmsākumi tam visam meklējami jau Ivara Godmaņa laikā. Man nav saprotams, kā Latvijā vispār ir pieļauta banku krīze! Kārtīgs saimnieks vienmēr zina, cik naudas viņam ir kasē. Tagad valstī naudas nav, jo viss ir aizgājis savās kabatās, izstrādājot sev labvēlīgus likumus. Un neviens no šiem lielajiem krāpniekiem nav notiesāts!
Es noteikti iešu uz vēlēšanām – vienmēr esmu to darījis un darīšu. Es cilvēkus vērtēju pēc darbiem. Visnepareizāk ir neiet uz vēlēšanām. Latviešiem ir teju 50 partijas, bet krieviem Latvijā – tikai divas. Viņi ies un balsos par šīm divām, bet latvieši balsos pa druskai no visām un neveidosies vienots kvorums. Neiet nedrīkst – krievvalodīgie vienmēr ies uz vēlēšanām un balsos par savējiem.
– Ko domājat par novadu veidošanu?
– Protams, arī mani satrauc novadu veidošana. Latvijā ir pašvaldības, kas ļoti tam pretojas, bet parasti ir tā: ko lielie vīri ir nodomājuši, tā arī notiek. Savulaik Alūksni pievienoja Gulbenes rajonam, bet nepagāja ilgs laiks, kad atkal atdalīja – tāds eksperiments vien iznāca. Baidos, ka tagad atkal neiznāk tāds pats eksperiments.
– Jūsuprāt, kā cilvēkiem atgūt ticību, jo tās mūsdienās trūkst arvien vairāk, toties ir liela neziņa par nākotni?
– Atgūt ticību varētu tikai ar jūtamiem darbiem no valdības puses – pašlaik tā nav. Kamēr iedzīvotājiem nebūs finansiālās drošības, tikmēr nebūs ticības valdībai. Neizprotu, kā tagad var dzīvot cilvēki, kuriem nav darba. Agrāk Latvijā bija VEF rūpnīca, kas nodarbināja tūkstošiem cilvēku, bet visu likvidēja. Tagad daudzas preces importējam no ārzemēm, bet paši taču varējām ražot!
Ir cilvēki, kas uzskata, ka „krievu laikos bija labāk, nekā tagad”… Krievu laikos nebūtu bijis slikti, ja nevaldītu tik liela neuzticēšanās cilvēkiem – cilvēks cilvēku uzmanīja, izsekoja, noklausījās. Cilvēkam toreiz nebija nekādu tiesību. Toties dzērājus ārstēja, cilvēkiem bija darbs. Veidojoties neatkarīgajai Latvijai, nevajadzēja visu padomju laikā veidoto ar steigu likvidēt. Diemžēl Latvijā trūkst kārtīga, laba saimnieka.
